Mēs izvēlējāmies rakstīt referātu par feminismu, jo šis filozofijas paveids likās interesants jau tāpēc vien, ka tur tiek runāts par sievietēm, gan arī tāpēc, lai saprastu, kas īsti ir feminisms un vai tas tiešām ir tāds, kā to parāda populārie plašsaziņas līdzekļi.
Darbā centīsimies izpētīt un izskaidrot feminisma vēsturi un tā attīstību un nozīmi Latvijā (aut: Dinija Dāle), apskatīsim feminisma nozīmi no filozofijas viedokļa (aut: Ginta Bukša), un aplūkosim arī kādu feminisma paveidu – anarhofeminismu (aut: Ilze Skadiņa).
Referātu rakstījām sadalot to trīs daļās, tādēļ, katrā daļā atrodamie secinājumi un savas domas par tēmu pieder tās autoram.
Šādu referāta rakstīšanas shēmu izmantojām tādēļ, lai izvēlēto tematu varētu apskatīt plašāk un gūtu vairāk informācijas.
Apzinoties feminisma kā liberālas kustības pozitīvo lomu sieviešu emancipācijā, kāpēc tomēr Latvijā pret to valda tik negatīva attieksme? Uz to ir vairākas iespējamās atbildes.
Centīšos noskaidrot, kā feminisma liberālā kustība ir attīstījusies pasaules moderno pārmaiņu vidū un kāpēc feminismam mūsu valstī piemīt negatīva nokrāsa. Sakarībā ar neskaidrībām viedokļu apmaiņā par dzimumu līdztiesību Latvijā, vēlos rast atbildes uz šiem diviem jautājumiem.
Feminisma kustībai industriāli attīstītajā pasaulē ir vismaz 150 gadu vēsture, un mūsdienu Eiropas un Ziemeļamerikas feminisma kustības ir tikpat daudzskaitlīgas, cik feminisma doktrīnas filozofiskie strāvojumi. Feminisma kustība ir attīstījusies līdztekus liberālisma filozofiskajam virzienam, cenšoties risināt sieviešu problēmas, ko radīja industriālas sabiedrības izveide. Eiropā valdošā kristietības tradīcija un aristokrātisko vērtību kultivēšana sievietēm bija ierādījusi mājsaimnieces lomu ģimenē un sabiedrībā, taču apgaismības un reformācijas rezultāta ar zinātņu un tehnoloģiju attīstību mainījās arī tradicionālās kristīgās ētikas normas. Godīgi sakot, arī man ir radies tāds priekšstats, ka sieviete ģimenē ir vairāk kā mājsaimniece, nevis kā naudas pelnītāja; es nebūt neuzskatu, ka šis priekšstats ir slikts, tomēr daudzi mūsdienu jaunieši domā, ka tas ir aplami. Džona Stjuarta Milla diskusijas ar dzīvesbiedri Herietu Teilori 1859. gadā vainagojās ar darbu „Sieviešu pakļaušana”, kura autors tobrīd valdošā pozitīvisma garā norādīja, ka sieviešu un vīriešu atšķirības ir veidojušās vēsturiskas apspiestības laikmetā, un tikai dzīvojot brīvības apstākļos mums būs iespēja uzzināt cilvēka patieso dabu. Pavisam drīz šis uzskats guva pretsparu no vācu romantisma iespaidotā šveicieša Johana Bakhofena, kurš 1861. gadā nonāca klajā ar savu matriarhālās ģimenes struktūras ideju – balstoties uz antīkiem tekstiem viņš noskaidroja matriarhāta kā primitīvas un fiziskas sabiedrības formas norietu, ko evolūcijas ceļā nomainīs racionāli patriarhāla sabiedrība.…
