Izdzirdot vārdu feminisms, lielais vairums cilvēku visticamāk aizdomāsies par neglītu sievieti vīriešu nīdēju, kas visticamāk ir vientuļa un pat neskatās uz vīriešiem, jo viņus ienīst un grib atriebties (protams par to, ka ir vientuļa!) Sabiedrība īpaši negrib iedziļināties patiesajā feminisma būtībā, proti, dzimuma līdztiesībā un pat nemaz nenojaušs, cik šis jēdziens ir plašs un ko tas sevī ietver. Feminisma viena no izpausmes formām ir literatūra un par šo mijiedarbību ir mans darbs. 1.Feminisma vispārīgs raksturojums
1.1.Feminisma jēdziens.
Feminisms ir filozofisku domu strāvojumu komplekss, kas sevī iekļauj ideju par vienlīdzīgām tiesībām starp sievietēm un vīriešiem. Nav viena feminisma, ir desmitiem strāvojumu, kas saistās ar feministiskajām idejām, piemēram liberālais feminisms, marksistiskais feminisms, psihoanalītiskais feminisms, pirmā viļņa feminisms, otrā viļņa feminisms, ekofeminisms, feminisms un filozofija, feminisms un lingvistika, feminisms un literatūra utml.. Virzieni veidojas saistībā ar to, ka feministiskais skatījums plašā mērogā dod iespēju palūkoties uz cilvēku, bezapziņu, sabiedrību, morāli no netradicionāla, neparasta skatpunkta. Raugoties no šī skatpunkta, mainās priekšstati ne tikai par sievieti, bet par sabiedrības dzīvi, vērtību orientāciju kopumā. Feministiskajam skatījumam ir tik daudz pretinieku, pirmām kārtām, tāpēc, ka cilvēkiem ir ļoti grūti mainīt pierasto pasaules ainu.
Feminisms nemudina uz vīriešu iznīcināšanu, feminisms mudina sievietēm apzināties savu statusu un lomu sabiedrībā, to, kā sievietes un vīrieši tiek veidoti un nostādīti caur likumu, valodu, zinātni, medijiem, un to, ka sievietes varētu savu pakārtoto lomu mainīt, tāpat mudina arī uz lielāku sadraudzību un sadarbību sieviešu vidū. Vēstures un literatūras fakti liecina par vardarbību un diskrimināciju pret sievietēm ekonomiskajā, izglītības, kultūras, kā arī seksuālajā jomā. Gadsimtiem ilgi sievietes apspiešana ir bijusi neatņemama Eiropas, Amerikas un Āzijas civilizāciju kultūru sastāvdaļa. Sievietes bija tēvu un vīru īpašums, viņām nebija tiesību uz savu vārdu (sievietes tika dēvētas vai nu sava tēva vai vīra vārdā), nebija tiesību uz personisko īpašumu arī ilgi pēc tam, kad vīrieši sev bija nodrošinājuši šo cilvēka dabisko tiesību īstenojumu. …
