Vācu ievērojamais vēsturnieks F.Maineke (Friedrich Meinecke),1 formulēdams savu pesimistisko valsts attīstības redzējumu, par pašām galvenajām vaininiecēm neuzskatīja varas izpaušanās tendences iekšpolitikā. Par neglābjami nolemtu zemiskumam, viņš pirmām kārtām uzlūkoja tieši ārpolitiku. Maineke jautā: “Vai kāds tic iespējai, ka valstis savās attiecībās vadītos pēc morāles un likuma?” Pēc viņa domām traģiskajai atbildei jāskan - nē. “Šī pesimistiskā pārliecība radusies aiz apsvēruma, ka ikviena reforma ir bezjēdzīga”.2 Doma iegūst nozīmību, ja ņem vērā, ka ārpolitiku nevar īstenot atsevišķi kā nodalītu sfēru un kurā būtu spēkā piemēram, citi likumi nekā visās pārējās politikas jomās. Tāda situācija, ka valstis cita pret citu pielietotu brutālas metodes un tajā pašā laikā saglabātu humānu iekšējo pārvaldes sistēmu, nav iespējama. Lai pilnīgi mainītu stāvokli Fukujama aicina atteikties no "pesimistiskiem priekšstatiem attiecībā uz starptautiskajām attiecībām... kuri iet zem uzraksta 'reālisms', realpolitik, vai 'spēka politikas'.3…