Fašisms bija politisks virziens, kurš pārstāvēja imperiālistiskās buržuāzijas šovinistisko, agresīvo aprindu intereses. To atbalstīja arī lielākā daļa sīkburžuāzijas. Tai bija raksturīgs nacionālisms, bieži tas izauga šovinismā – vardarbībā, varoņu kults, neierobežota valsts vara, tās pilnīga kontrole pār personu, visu dzīves jomu militarizācija, agresīva ārpolitika, neiecietība pret atšķirīgiem viedokļiem, savu politisko pretinieku fiziska iznīcināšana.
Fašisti solīja problēmas atrisināt. Fašisti uzskatīja, ka, lai pārvarētu grūtības, nodrošinātu valsts attīstību, ir vajadzīgs viens vadonis (Duche, Fīrers). Vadonim jābūt ar īpašām apvārdošanas un pārliecināšanas spējām. Bija jāprot lieliski izmantot propagandas iespējas, piemēram, Musolini, Hitlers. Tapāt arī liela, viņam uzticīga cilvēku grupa.
Fašisms ir par to, ka pastāv viena partija, kuras kontrolē ir vara. Jo daudzās partijas grauj tikai nācijas vienotību. Bieži vien daudzo partiju konflikti pārauga kautiņos, slaktiņos. Kas liecināja, ka šajā sabiedrībā vēl nebija izveidojušies civilizēti, demokrātiski domstarpību risināšanas veidi. Arī tas sekmēja fašismu ietekmes pieaugumu, jo viņi sekmīgi apguva šo cīņas paņēmienu, izveidoja militarizētas vienības, kuras ātri un efektīvi pārliecināja par savu ideju pareizību – fiziski iespaidojot pretiniekus.…
