Ādolfs Hitlers un nacistu partija
Ādolfs Hitlers piedzima 1889. Gadā mazā Austrijas pilsētiņā pie Vācijas robežas. Viņa tēvs bija muitas ierēdnis. 18 gadu vecumā Ādolfs devās uz Vīni studēt mākslu. Viņš 2 reizes neveiksmīgi mēģināja iestāties Vīnes mākslas akadēmijā. Pēc tam aizvadīja četrus nelaimīgus, bezcerīgus gadus strādādams vienkāršus darbus, zīmēdams pastkartes ar Vīnes skatiem un taisīdams plakātus un reklāmas. Šo četru gadu laikā izveidojās viņa uzskati: viņš kļuva par kaismīgu vācu nacionālistu, uzskatīja slāvus par zemāku rasi, un viņā aizvien pieauga histērisks naids pret ebrejiem, kurus viņš nosodīja, kā vainīgus pie visām lietām, kas vien viņam nepatika. Demokrātija Hitleram bija nevajadzīga.
1913. gadā Hitlers ieradās uz dzīvi Minhenē un, kad sākās pirmais pasaules karš, tūdaļ brīvprātīgi iestājās armijā. Gandrīz visus četrus gadus Hitlers bija frontē vai tās tuvumā. Viņš kļuva par kaprāli un karoja apzinīgi un drosmīgi, un par to tika apbalvots ar Dzelzs krustu. Uz laiku zaudējis redzi 1918. Gada rudenī, viņš kara beigas sagaidīja hospitālī. Drīz pēc tam atgriežas Minhenē.
1919. gadā Hitlers iestājās nenozīmīgajā nacionālistiskajā vācu strādnieku partijā. Drīz viņš kļuva par partijas līderi, un panāca to, ka Minhenē tajā iesaistījās masveidīgi. Partijas politika bija neskaidra, bet tās pamatā bija nacionālisma un sociālisma sajaukums, kas laika gaitā izrādījās populārs. Visiem, kas kaut kādā veidā bija aizvainoti bija atļauts iestāties nacistu partijā. Hitlers kā lielākais demagogs vēsturē, bija izcils orators. Tas, kā arī uniformas, karogs ar kāša krustu un dziedamie marši, un vardarbības pielietošana piesaistīja atbalstītājus. Partijas avīzi vadīja skolotājs Štreihs, kurš par ebrejiem bija vēl sliktākās domās nekā pats Hitlers.
…