Kā redzams totalitārais režīms pilnībā pārvaldīja ne tikai politisko dzīvi, bet arī, caur likumdošanu iesaistījās cilvēku privātajā dzīvē, kas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc, pēc fašistiskā režīma krišanas, kad 1946. gada martā princis Umberto II izdeva dekrētu, kas apliecināja, ka valsts pārvaldes forma tiks izvēlēta tautas balsojumā (referendumā), proti, bija jāizvēlās starp monarhiju vai republiku, ar 2 miljonu balsu pārsvaru itāļi bija izlēmuši par labu republikas dibināšanai.
Šis referendums ir vēsturiski nozīmīgs arī cita iemesla dēļ - šajā referendumā pirmo reizi balsošanas tiesības tika pieškirtas arī sievietēm.
NOBEIGUMS
Musolīni radikāli mainīja valsts iekārtu, realizēja agresīvu gan iekšējo, gan ārpolitiku un radīja pirmo fašistisko valsti pasaules vēsturē un pakļāva Itāliju un tās sabiedrību 20 gadus ilgai uzspiestai fašisma varai un tās diktatoram Benito Musolīnī.
Tomēr atšķirībā no Trešā reiha vai staļiniskās PSRS, fašistiskā Itālija nebija asiņaina terora valsts, tā drīzāk radīja baiļu atmosfēru, lai novērstu jebkādu opozīciju. Politiskie oponenti parasti vai nu zaudēja karjeras iespējas, vai tika izsūtīti uz cietuma salām, kurās mirstība nebija retums.
Lai arī fašistiskais režīms krita, tomēr Musolīnī ieviestie principi likumdošanā un politiskajā dzīvē, kā autoritārisms, nacionālisms, saimnieciskās dzīves pārvaldīšana, turpināja dažādās variācijās pastāvēt citās valstīs, kuras bija attīstības un pārmaiņu procesā, kā piemēram, Spānijā, Turcijā, Portugālē, Brasīlijā vai Argentīnā.
Un galu galā pašā Itālijā ceļš uz demokrātiju bija ilgs un grūts…
…