Ezera morfometrisko raksturlielumu noteikšana un ezera termiskais režīms. Rāznas ezers

Darba mērķis: Apgūt galveno ezera ūdens virsmas morfometrisko lielumu noteikšanu un iegūt izpratni par batigrāfiskās līknēs konstruēšanu un termisko režīmu (Latvijas ezeru piemēri) Darba uzdevumi: 1. Noteikt ezera ūdens virsmas raksturojošos lielumus (garumu, platumu un vidējo dziļumu), izmantojot Latvijas topogrāfisko karti M 1:10 000. 2. Konstruēt batigrāfisko līkni 3. Konstruēt ūdens temperatūras izmaiņas atkarībā no mērījuma dziļuma 4. Sastādīt ezera un tā baseina aprakstu. 1. Teorētiskais pamatojums. Ezers ir dabiska ūdenstilpe reljefa pazeminājumos, kuru no visām pusēm norobežo sauszeme. Kaut gan praktiski visi ezeri ir pildīti ar ūdeni, par ezeriem sauc arī dabiskas tilpnes, kas pildītas ar citu šķidru materiālu, piemēram, sēru. Ezers ir viens no nozīmīgākajiem ainavas elementiem, kas sastopams visos pasaules kontinentos. Ar ezeru izpēti nodarbojas īpaša zinātne - limnoloģija. Zemes virsmas daļu, kas veido ezera gultni, dēvē par ezerdobi. (Zīverts.A) Lielus ezerus nereti dēvē par "iekšzemes jūrām", savukārt nelielas jūras nereti dēvē par ezeriem. Nereti ir grūti novilkt robežu starp ezeru un jūras līci un šeit vairāk paļaujas uz tradīciju. Piemēram, Marakaibo ezera, kurš atrodas Venecuēlā, savienojums ar Karību jūru būtiski neatšķiras no Azovas jūras (Ukraina un Krievija) savienojuma ar Melno jūru. Nereti par ezeru tiek dēvēta arī vieta, kur ezers eksistē tikai brīžiem, piemēram, pēc retām lietusgāzēm, piemēram, Torrensa ezers Austrālijā. Ezeros parasti ietek upes un/vai avoti, tajos krīt nokrišņi. Ezeri nereti iegūst ūdeni arī no purviem. No ezeriem parasti iztek viena upe.