Kad Iecavā, izkāpuši no Rīgas - Bauskas autobusa, ejam pa Iecavas- Emburgas ceļu, pēc dažiem kilometriem, līdzenuma vidū mūsu skatus valdzina nelieli uzkalni un meži, pa kuriem izlokās neliela upīte. Jau pa lielu gabalu saskatām tik brīnumskaistu namu, ka nav iespējams aptvert, vai tā ir zemnieku māja vai kāda pils. Bet ieraudzījuši ceļa malā uzrakstu „Billītes”, mēs saprotam, ka tā ir dzejnieka Edvarta Virzas mītne tajā ciemā, kur vairākām mājām dots „Straumēnu” vārds. Dzejnieks ir apdzejojis šo zemi, šīs druvas un birzis, viņa domas un sapņi ir lidojuši kā bites, un visu šo zemi viņš ir iecēlis dižciltīgo kārtā tā, ka „Sraumēni” ir tikuši par zemnieciskas domāšanas un jušanas centru. Pat svešās valodās ir iespējams lasīt par šīs vietas burvību, neatkārtojamību un par misticismu. Ar tādu degsmi un patiesu mīlestību dzejnieks savā poēmā ir aprakstījis savas dzimtās mājas un to neatkārtojamo apkārtni.
„Gandrīz visas ēkas še ir no apaļiem baļķiem taisītas, un jumti, kas tās sargā, ir niedru vai kārniņu. Pie katras ēkas noliktas viņai piedienīgas lietas, un tām vajag būt ļoti vecām un ilgi lietātām, jo viņu rokturi spīd”.[1;12.lpp] …