Etnopolitika, tās mērķi un modeļi

Etnisko struktūru uzbūves izpēte ilgu laiku bija atstāta novārtā, tāpat kā etnicitātes pētniecība kopumā. „Var iezīmēt etnicitātes organizatoriskās uzbūves formālās, likumīgās variācijas.”1 Pirmām kārtām, tikai dažas mazas valstis ir etniski viendabīgas. Islande, Luksemburga, Norvēģija un Portugāle – tie ir šie minētie piemēri. Dažas citas valstis ir multietniskas, taču etniskais faktors tajās darbojas vienīgi sociālajā un kultūras sfērā, bet ne formālajā sabiedrisko institūciju un juridiskajā līmenī. Pilsonību šajās valstīs piešķir tieši un individuālā kārtā, un likums neņem vērā etnicitāti. Trešajā kategorijā ir valstis, kurās pilsonību joprojām piešķir tieši un individuāli, taču valsts likumos etnicitāte tiek ņemta vērā. Kā piemēru tādai sabiedrībai varētu minēt Savienotās Valstis. Šī sabiedrība, kura daļēji un nedroši virzās no otrās uz trešo kategoriju, pozitīvo diskrimināciju uzņemoties pienākumu aizsargāt etniskās grupas. Vecākas trešās kategorijas valstis ir Padomju Savienība un Indija. Ceturto kategoriju veido tādas zemes, kurās valsts likumi pilsoņiem ir pieejami ne tikai formāli, tieši un individuāli, bet šo pieeju obligāti nodrošina ar korporatīvā etniskā segmenta starpniecību. …