Etnopolitika Latvijā un nacionālo minoritāšu tiesības starptautiskajos dokumentos

Etnopolitika Latvijas valstī.

Valstiskie veidojumi lielākoties nav viennacionāli, to iedzīvotāji pieder pie dažādām nācijām un citām etniskajām kopībām. Etniska kopība var būt liela vai maza, atrasties savā vēsturiskajā dzimtenē vai dzīvot atrauti no savas tautas pamatmasas, būt kompakta vai izkliedēta. Mūsdienu etnoloģija (zinātne par rasiskām un etniskām kopām) dažādās etniskās kopības apzīmē ar terminiem “nācija”, “etnoss”, “etniska vai etnogrāfija”, “nacionālā grupa”, “nacionāla minoritāte” utt.
Fundamentāls ir termins “nācija”, kam ir daudz dažādu atvasinājumu – “nacionāla valsts”, “nacionāla valoda”, “nacionāla kultūra” un citi.
Ar vārdu “etnoss”, kas sengrieķu valodā nozīmē “tauta”, saprotam jebkādu etnisku kopību, ieskaitot arī tās diasporu (pa pasauli izkaisītos kādas tautas piederīgos). Lai kādu kopību varētu saukt par etnosu, pietiek ar to, ka tās locekļus vieno etnokulturālas pazīmes (kopīga etniskā kultūra, pašapziņa).
Etniskā grupa ir neliela kopa etniski svešā vidē (igauņi Abhāzijā, tatāri Sanktpēterburgā). Etnogrāfiskā grupa jeb subetnoss ir nācijas daļa ar zināmām lokālām atšķirībām sadzīvē, kultūrā un valodā (Latgales latvieši, gucuļi Ukrainā u.c.). Nacionālā grupa – etnosa atlūza, kura pamatmasa atrodas ārpus attiecīgā valstiskā veidojuma.…