Parasti kādam noteiktam instrumentam raksturīgi vairāki lietošanas veidi, nolūki, tomēr kāda tā funkcija parasti dominē. No šīs dominējošās funkcijas viedokļa latviešu tradicionālos instrumentus lietderīgi iedalīt četrās svarīgākajās funkcionālajās grupās:
1. ganu instrumenti – visu veidu svilpes, stabules, taures, arī āžarags un citi ragi; ganīšanas funkcijas nodrošināšanai tiek lietoti arī govju zvani, klabatas;
2. rituālie un ceremoniju instrumenti – zvani un zvaniņi, kāta grabekļi, zvārguļi, paupenes un citu veidu bungas, arī vara bungas, taures, arī vara taure, āžarags un citi ragi;
3. iegremdēšanās sevī, kontemplācijas, meditācijas instruments – kokles;
4. deju mūzikas instrumenti – somas stabules, arī citi stabuļu veidi, harmonika, tāss, vijole, base, cītaras, cītarkokles, cimboles, bungas, sietiņš, vargāns, trijstūris; sporādiski šai grupai pievienojas arī dažādi klabekļi un grabekļi;
5. kristīgā ceremoniāla un svēto dziesmu pavadīšanas instrumenti – klabatas, zvani, katla bungas, kokles, vienstīdzis, rata lira, somas stabules;
6. maģijas instrumenti – zvani, zvārguļi, bungas, baubens, dūcenis, somas stabules;
7. militārmūzikas instrumenti – paupenes jeb katla bungas, taures, klabekļi;
8. medību, zvejas instrumenti – klabatas, tarkšķi, svilpes.
Muzikālais aranžējums ir skaņu attēlojums. Etnogrāfija ir rakstīšana par cilvēkiem- no grieķu val.-ethnos un –graphein. Etnogrāfijai jābūt atšķirigai no antropoloģijas. Mūzikas etnogrāfijai nav jāatbilst mūzikas antropoloģijai. Mūzikas etnogrāfija ir rakstīšana par to, kādā veidā cilvēki taisa mūziku.
…