Etniskie konflikti Latvijā - piemērs Bolderājā

Nacionālās nesaskaņas ir aktuālas arī šodien, kaut gan kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ir pagājuši piecpadsmit gadi., tomēr cilvēku starpā joprojām ir saglabājusies šī Latvijas iedzīvotājiem tik labi pazīstamā nelabvēlība. 1989. gada 5. maijā latviešu valoda ieguva valsts valodas statusu, un tās tiesības sāka sargāt likumi. Tie noteica pirmo trīs gadu posmu, kad katrs Latvijas dažādu tautību iedzīvotājs latviešu valodu varēja apgūt kursos savās darba vietās, darba laikā uz valsts rēķina. Tomēr cittautiešu sabiedrībā ir uzskats, ka Rīgā valdošā esot krievu valoda. Latvieši šo valodu prot, tātad nevajagot sarežģīt situāciju .Tomēr, manuprāt , tas nav pareizi, jo ja cilvēks dzīvo valstī, viņam būtu jāzin šīs valsts valoda, neskatoties uz to, kā ir bijis agrāk, jo ir jādzīvo šodien, nevis pagātnē, un būtu jāpielāgojas vietai, nevis vietai būtu jāpielāgojas tev. Protams, cilvēkam, kuram ir ap 45 – 50 gadiem ir diezgan grūti iemāčīties valodu, sevišķi tad, ja pēc viņu domām „tas nav vajadzīgs”. Taču arī no latviešu tautības pārstāvjiem ir tāda attieksme, ka cilvēks vienkārši nevar un viņam pāriet vēlēšanās mācīties valodu, jo tāpat pret viņu ir noraidoša attieksme. Tomēr, man nav īsti skaidra jauniešu noraidošā attieksme pret valodas zināšanu, jo, manuprāt, jo vairākas valodas cilvēks zin, jo labāk ir viņam pašam. Protams, ir saprotams, ka cilvēks vēlas runāt savā dzimtajā valodā, tomēr būtu jāciena arī valsts valoda, nerunājot jau par kultūru un par cieņu kā tādu. Es vēlētos ieņemt neitrālu pozīciju, runājot par šo jautājumu, taču to ir ļoti grūti izdarīt, jo katram cilvēkam ir savs viedoklis, sevišķi ja runa iet par tik strīdīgu jautājumu kā šis. …