Ētiskie standarti un sociālās vērtības

Ētika ir morāles un tikumības teorija. Kopš seno grieķu – Sokrāta, Platona, Aristoteļa laikmeta ētika filozofiski apcer labo un ļauno, tādus tikumus kā taisnīgums, vīrišķība, savaldība, gudrība, apcer dzīves jēgu un mērķi, citas ar cilvēka dzīves kvalitāti saistītas parādības.
Ētikā sakoptās zināšanas un apcere ir būtiska dzīves kultūras sastāvdaļa. Ētika palīdz izkopt un bagātināt cilvēka personību un dzīvi.
Lai varētu labāk orientēties daudzveidīgajā ētikas parādību pasaulē, parasti izmanto trīs jēdzienus, piešķirot katram specifisku lomu, - ētiku, morāli un tikumību. Ētika ir morāles teorētiskā, tikumība – praktiskā daļa, t.i., reālie tikumi, kādi ir bijuši un ir konkrētā sabiedrībā. [ 1, 5 ]
Ar morāles vārdu parasti apzīmē jābūtību – normas, vērtības, principus, t.i, vēlamās rīcības programmu. Morāle bieži tiek lietota par ētikas sinonīmu, jo abu vārdu nozīme saistās ar apmēram vienu un to pašu – ar noturīgām parādībām, tādām, kas atkārtojas (paradums, raksturs, tikums), tikai ētikas sākums ir meklējams grieķu, morāles – latīņu valodā.
Latviešu vārds tikumība parasti izsaka to pašu, ko svešvārdi – ētika un morāle, taču ētikā to lieto, lai izteiktu reālo morāles stāvokli, t.i., to, kā jābūtība ir īstenota cilvēku rīcībā, dzīvē attiecībās. [ 3, 3 ]…