Zenta Mauriņa, apcerot latviešu tautas dzīvi, saka: „Daudzi kari un revolūcijas būtu iznīcinājušas mūsu tautu, ja latvietis sīksti nebūtu turējies pie iekšķīgām, ar uguni un dzelzi neiznīcināmām vērtībām.”
Te raksturosim galvenokārt tās vērtības, kas ir civilizētas sabiedrības mūžīgās vērtības, ko varam saukt arī par k l a s i s k ā m ētiskām vērtībām, jo bez tām nav iespējams izveidot nevienu ētikas sistēmu, nevar pilnībā atklāt morālo parādību saturu. Ētikā šīs vērtības tiek apzīmētas arī kā kategorijas jeb pamatjēdzieni. To vidū visplašākās un visgrūtāk noteicamās ir labā un ļaunā vērtības, kuru aplūkojums ir kā morālo vērtību un antivērtību dialogs un konfrontācija. Labā un ļaunā objektīvo pamatojumu palīdz atklāt taisnīguma un pienākuma vērtības. Personības kā morālā subjekta iekšēja pasaule vistiešāk atklājas atbildības, kauna un sirdsapziņas raksturojumos, sabiedrības morālais vērtējums un pašvērtējums izpaužas goda un cieņas pamatjēdzienos. Laimes un dzīves jēgas vērtības ir izprotamas, aplūkojot visu cilvēka dzīvi kopumā, veselumā.
Mūžīgas ētikas vērtības ir cieši saistītas ar estētiskajām skaistā un neglītā, cildenā un zemiskā, traģiskā un komiskā vērtībām, ar teoloģiskajām svētuma, atklāsme, pestīšanas un citām vērtībām. Mīlestība var būt gan morāli estētiskās jūtas, gan arī reliģiska vērtība. Ar šīm vērtībām cieši mijattiecas arī darba, jaunrades, dzīvības un nāves, cilvēka, ģimenes (tēva, mātes, bērnu, māsu, brāļu) vērtības, tautas, miera, draudzības, žēlsirdības, līdzjūtības, godbijības, cēluma, uzticības, drosmes, klusuma, čakluma, saderības u. tml. vērtības. …
