Ētikas un estētikas raksturojums

Ētika ir mācība par morāli, par tikumību kā vienu no sabiedriskās apziņas formām, par tās būtību, vēsturiskās attīstības likumiem. Tā ir cilvēku tikumiskās rīcības normu sistēma, viņu pienākumi pret sabiedrību, pret ģimeni un arī savstarpējie pienākumi. Ētika nosaka normas ir pieklājīgas ēšanas normas restorānā, piedauzības līmeni bērnu komiksos un televīzijā, politiķu konkurentu publisko apvainojumu intensitāti, utt. Ētika viennozīmīgi pakļaujas taisnīguma izjūtai. Ētika nosaka normas, kas pakļaujas cilvēkam, viņa galvenajām nepieciešamībām, bet tikai skatoties nevis uz vienu indivīdu, bet sabiedrību kopumā. Ētikas nepieciešamība jebkādā sabiedriskā modelī ir neizbēgama - gluži tāpat kā reliģija vai pārvaldes forma. Principā, izriet, ka ētika ir jebkuras kultūras blakus produkts, kas ir nepieciešams, lai noteiktu rāmjus, kādā tiek dzīvots, bieži pat tādēļ lai vispār izdzīvotu.
Tāpat kā ētika ir jāievēro katram sabiedrības loceklim, tāpat arī ir nepieciešamas estētiskās vajadzības, kas iemāca novērtēt kultūru, rada interesi par mākslu un veido vispārēju izprati estētisko. Estētika ir zinātne par skaisto. Katram cilvēkam ir sava izpratne par to, kas ir gaumīgs, kas atkal nav. Taču šos uzskatus var attīstīt, pilnveidot. Estētiskā gaume ir daļa no cilvēka identitātes, pateicoties tai, atsedzas arī cilvēka personiskais statuss, tādā veidā tā kļūst par citu cilvēku subkultūras locekli. Būtībā gaume nav dabas dota dāvana, tā pārstāv specializētas zināšanas, bez tam šīs zināšanas netiek gūtas izglītības ceļā, bet gan - caur vidi, kādā cilvēks atrodas.…