Ar vien ir bijis aktuāls jautājums par valsts pārvaldē iesaistīto personu rīcības morālo novērtējumu. Šī problēma ir tik pat sena kā pati valsts, jo allaž sabiedrībā ir bijusi interese par to, vai pārvalde tiek īstenota saskaņā ar vispārpieņemtajām morāles normām. Latvijā ir īpaša pieredze, jo liela daļa sabiedrības atceras padomju nomenklatūras dubultos morāles standartus, tāpat arī attiecībā pret pašreizējo publisko administrāciju ir vērojams zināms nihilisms.
Kas tad īsti ir ētika? Ētika jeb morāles filozofija ir filozofijas nozare, kas sistemātiski pēta cilvēka vērtības. Tās pētījuma objekts ir uzvedības un tikumības teorijas, tikumisko normu jēga. Ētika ir cieši saistīta ar citām disciplīnām, tādām kā antropoloģija, etoloģija, politoloģija, psiholoģija un socioloģija. Pirms sākam runāt par publiskās administrācijas un ētikas attiecībām, lietderīgi būtu noskaidrot politikas un ētikas attiecības, ar politiku saprotot valsts varas un pārvaldes institūcijas (jēdziena politika izcelsme no grieķu val. polis – pilsētvalsts ), pie šīs politikas termina izpratnes pieder arī valstiskā un nevalstiskā opozīcija. Tātad, šādā aspektā, politikas ētika ir valsts humānas valdīšanas māksla, varas īstenošanas, sabiedrības un sabiedrisko procesu pārvaldes ētika un kultūra. Makrogrupu (valstu, plašu sociālo slāņu, šķiru partiju) attiecību līmenī politika risina miljonu cilvēku interešu saskaņošanas un konfliktu risināšanas jautājumus, kas nereti mūsdienās iegūst globālu raksturu – kara un miera, nacionālās un valstiskās neatkarības, cilvēktiesību, demogrāfijas un citus jautājumus. Jau šinī vispārīgajā skatījumā atklājas morālā skatījuma dihotomija (piemēram, sabiedrisko vērtības un individuālo vērtību pretnostatījumu)1. Kurš tad īsti nosaka, kas ir taisnīgi, kas nav? Pie kam, izpratne par šo jautājumu katrā vietā un laikā ir atšķirīga. politikas un morāles attiecību pētīšanu apgrūtina arī apstāklis, ka politiskos lēmumus pieņem un īsteno dažādas cilvēku grupas. …
