Labais un ļaunais.
Šie jēdzieni ir veci kā pasaule, tikpat veca ir labā uzvara pār ļauno. Taču pilnībā iznīdēt ļauno – tas nav cilvēka spēkos. Kur beidzas labais un sākas ļaunais ? Uz šo jautājumu atbildi es gribētu sadalīt divās daļās:
1) to nosaka tikai katra paša izpratne par ētiku
2) to regulē Dieva vārds.
1) Kas ir labs un kas ļauns mēs mācāmies izšķirt jau no mazotnes. Pārsvarā tas ir vecāku piemērs, audzināšana, kas dod mums spējas atpazīt, izprast un dot savu vērtējumu par labo un ļauno. Bet dzīvē var gadīties dažādi un ne vienmēr darbi var sakrist ar labiem nodomiem un otrādi. Tā, piemēram, prātā ienāca kāds oriģināls piemērs. Ja es savā dzīvoklī pa sienu rāpojot ieraugu, piemēram, drēbju kodi. Lai viņa nelidinātos un, pasarg`dievs, neielīstu kādās manās drēbēs, es, labu nodomu mudināta, ņemu un viņu nospiežu. Bet gribēdama labu es esmu izdarījusi ļaunu – nospiedusi kodi. Vai arī otrādi. Ieraugot kādu kukaini, spiežu nost nemaz nedomājot vai viņš ir kaitīgs vai nav, bet galu galā var sanākt labs darbs, ja patiešām izrādās ka kukainis bijis kaitīgs.
2) Viss, kas saskan ar Dieva pasauli, ir labs.
Kad Dievs radīja pasauli, viņš domāja tikai par labo. Cilvēka misija bija būt labam, taču, šeit īstā vieta ir parunai “Nav labs bez ļauna” un cilvēks krita grēkā, kas noveda pie tā, ka pasaulē ienāca ļaunais.
Kas ir ļaunais? “Ļaunums ir tas, kas traucē dzīvībai un to iznīcina; ļaunais ir negatīva atbildība, ja cilvēks, kuram ir jāizšķiras par labu Dievam, izšķiras pret to.”
…