Aristoteļa izpratnē filozofija ir zināšanas, un to iegūšanas veids ir tīrais vērojums. Ar savu koncepciju Aristotelis pasvītroja zināšanu augsto vērtību. Tajā nav šaubu, par to, ka zināšanas varētu neatklāt patiesību. Kā liecina Aristoteļa dzīve un teorētiskā darbība, filozofiju viņš uzskatīja par iegūstamu zināšanu kopumu. Aristotelis bija racionālists (kā visa antīkā filozofija kopumā). Viņa koncepcijā filozofija bija cieši savienota ar zināšanu ieguvi. Aristoteļa koncepcijā filozofija bija ieguvusi šādas iezīmes: universāls skatījums, sistēmas veidošana, pasaules vērojums, praktiskā neieinteresētība, empīriska detalizācija, savienota ar racionālistisko domāšanas veidu.
Aristotelis uzskatāms par pirmo zinātnieku, kuram ētika jau ir atsevišķa zinātne, nodalījusies no filozofijas un daļēji arī no politikas. Viņš ir izstrādājis noteiktu ētikas jēdzienu sistēmu, kura izteikta vairāk vai mazāk precīzos un viennozīmīgos terminos. Ētika tiek piedēvēta arī Aristoteļa filozofiskajam darbam “Nikomaha ētika”, kura ir pati viengabalaina satura un izteiksmes ziņā pabeigtākā, bet ir arī atsevišķi patstāvīgi fragmenti (piemēra, visa V, VIII un IX grāmata). Ir arī daži atkārtojumi (trīsreiz iztirzāta bauda un par dvēseles uzbūvi runāts vairākas reizes). Iepazīstot šo darbu, praktiskās zinātnes viņa izpratnē ir zinātnes par darbību (praksi), ko veic par savu rīcību atbildīgs cilvēks.
Aristotelis savā “Nikomaha ētika” izmantoti citāti galvenokārt no pašiem pazīstamākajiem autoriem, tādiem kā Homērs, Teognīds, kā arī Hēsiods, Sofokls, Eiripīds. Visbiežāk kā citi - citēts Homērs.…