Ētika (grieķu izcelsmes vārds ar nozīmi “tikums”, “raksturs”, “paradums”, “paraža”) ir morāles un tikumības teorija. Kopš seno grieķu – Sokrāta, Platona, Aristoteļa – laikmeta ētika filozofiski apcer labo un ļauno, tādus tikumus kā taisnīgums, vīrišķība, savaldība (mērenība), gudrība, apcer dzīves jēgu un mērķi un citas ar cilvēka kvalitāti saistītas parādības.
Ētikā sakopotās zināšanas un apcere ir būtiska dzīves kultūras sastāvdaļa. Ētika palīdz izkopt un bagātināt cilvēka personību un dzīvi.
Renesanses laikā ētiku sauca par dzīves zinātni. Tās uzdevums bija izcelt cilvēka dižumu un spēju sevi vadīt un veidot. 20.gs. postmodernisms ētikas skaidrojumam piedāvā dzīves mākslas jēdzienu, lai pievērstu uzmanību apzināti vadītai dzīvei, ko var radīt līdzīgi mākslas darbam, paplašinot dzīves pieredzi un radošas baudas.
Mūsdienu ētika blakus klasiskam, ar morāles vērtībām un normām saistītiem jautājumiem (normatīvā ētika) nodarbojas ar morālo jēdzienu (labais un ļaunais, taisnīgums, tikums u.c.) analīzi, ar ētikas vēstures pētījumiem, kā arī izstrādā profesionālas ētikas kodeksus (ārsta, skolotāja, psihologa, žurnālista, jurista, u.c. ētika).
Ētika ir mācība par dzīves gudrību, par labākas dzīves un sadzīvošanas meklējumiem, par cilvēka dzīves jēgas būtiskām problēmām, par cilvēku dzīves ceļiem, orientācijas iespējām pasaulē. …