Ētika (gr.val. tikums, raksturs, paradums, paraža) jēdzienu galvenokārt lieto, lai apzīmētu filosofisku mācību par morāli un tikumību. Ētika ietver zināšanas un refleksiju par morāli un tikumību, bet tā kā tās abas ir dzīves kultūras sastāvdaļa, tad reizēm ētiku sauc arī par dzīves mācību.
Seno stoiķu, kiniķu, epikūriešu ētika vai franču XVIII gs. morālistu – Larušfuko un citu – mācības izklāsta augstāko mērķu, labumu principus, uzsverot baudu, samērā askētisku pašierobežošanos kāda augstāka mērķa vārda, laimi, bet kopumā visas tiecoties dot orientāciju vērtībapziņas virzienam – kāda dzīve ir labāka un jēgpilnāka.
Mūsdienās ētika ir orientēta uz morāles būtību, funkciju, izcelšanās, struktūras izpēti. Tā pētī arī morāles psiholoģiju, analizē morālos spriedumus un valodu, izstrādā profesionālās ētikas normas. Ētikas zināšanas atvieglo sevis un dzīves dziļāku iepazīšanu un sekmē dzīves kultūras, proti, koptas, vairāk vai mazāk apzinātas un saprātīgi vadītas dzīves tapšanu. [3., 15. - 17.]
Ētiskās zināšanas nav tiešas praktiskās dzīves virzītājas: starp teoriju un praksi pastāv plašs attiecību pastiprinājuma slānis – apstākļi, situācija, Es gatavība pārveidei utt. Ētika palīdz tapt cilvēka inteliģencei un kultūrai, bet tās atvieglo kopsakara apziņu, kas ļauj dziļāk ieskatīties sevī un pasaulē. Ētika ir daļa no filozofiski intelektuālā dzīves tvēruma, bet, kā norādījis Imanuels Kants, filozofijas nozīmi saprot tikai augstas kultūras cilvēki
Ētiskās zināšanas, kā XVIII konstatē franču filozofs Helvēcijs, kaut pašas par sevi labas un pilnīgas, maz varējušas ietekmēt tikumību. Helvēcijs reālistiski saprot, ka politika, likums, vide ietekmē cilvēku vairāk nekā labi padomi. To pašu uzsvēris Kārlis Markss, priekšplānā virzīdams sociāli ekonomisko apstākļu, nevis ideju izmaiņas. Taču šķiet gan, ka nevajag pretstatīt abas parādības vienu otrai. Tāpat kā cilvēks nevar dzīvot bez materiālā, arī bez ideālā viņa dzīve nekad nebūs pilnība.
