Ētikas (grieķu val. Tikums, raksturs, paradums, paraža) jēdzienu galvenokārt lieto, lai apzīmētu filozofisku mācību par morāli un tikumību.
Ētika ietver zināšanas un refleksiju par morāli un tikumību, bet, tā kā tās abas ir dzīves kultūras sastāvdaļas, tad reizēm ētiku sauc arī par dzīves mācību.
Dzīves kultūras, mākslas un mācības nozīmē ētika ir tuvināta morāles un tikumības jēdzieniem. Klasiskā normatīvā ētika patiešām izmantota minēto uzdevumu veikšanai ar savu aforistisko formu, ar tajā ietvertās dzīves pieredzes vairāk vai mazāk bagāto saturu. Seno stoiķu, kiniķu, epikūriešu ētika vai franču XVIII gs. morālistu – Larošfuko un citu – mācības izklāsta augstāko mērķu, labumu principus, uzsverot baudu (epikūrisms), samērā askētisku pašierobežošanos kāda augstāka mērķa vārda (stoiķa, kiniķi), laimi (eidemonistiskās mācības), bet kopumā visas tiecoties dot orientāciju vērtībapziņas virzienam – kāda dzīve ir labāka un jēgpilnāka.
Mūsdienu ētika ir krietni plašāka par normatīvu dzīves mācību. Tās priekšmets, protams, joprojām ir morāle un tikumība, taču ne tikai vērtīborientācijas aspektā vien. Tā orientēta uz morāles būtību, funkciju, izcelšanās, struktūras izpēti. Tās uzmanību saista arī tikumu vēsture un tikumības reālais stāvoklis sabiedrībā, kā arī tā nosacītājfaktori (morāles socioloģijā). Mūsdienu ētika pētī arī morāles psiholoģiju, analizē morālos spriedumus un valodu, izstrādā profesionālās ētikas (ārsta, skolotāja, jurista, žurnālista utt.) normas. …