Ētika sabiedriskajās attiecībās

Ētika ir cilvēku dzīvei svarīgs aspekts, ar ko nākas saskarties ikdienā, ik uz soļa veidojot savstarpējās attiecības. Katrs šo jēdzienu izprot, ņemot vērā socializācijas aģentus, kas piedalījušies konkrētās personības veidošanā. Lai labāk izprastu ētikas jēdzienu SA, jānodefinē, kas īsti ir ētika, kā arī ar to saistītie jēdzieni.
Jēdzienam „ētika” pastāv dažādi skaidrojumi:
1) filozofiska zinātne par morāli un tikumību, arī morāles filozofija. Kāda rīcības tikumisko normu sistēma, piemēram, profesionālā ētika, ārstu ētika;1
2) ētika jeb morāles filozofija ir filozofijas nozare, kas sistemātiski pēta cilvēciskās vērtības. Tās pētījumu objekts ir arī uzvedības un tikumības teorijas, tikumisko normu jēga. Ētika ir cieši saistīta ar citām disciplīnām, tādām, kā antropoloģija, etoloģija, politoloģija, psiholoģija un socioloģija.2
Pastāv arī izvērstāki skaidrojumi tam, kas īsti ir ētika:
3) ētika ir zinātne par ētosu (morāles normu, ideālu un principu kopumu), ar ko saprot gan tikumus, gan tikumību. Tikumu likumiem ir normatīvs raksturs; tie atšķiras ar to, ka morāles gadījumā ir darīšana ar absolūtas uzvedības iespējamību. Tikumiskā uzvedība ir morāla, juridiskā – legāla. Pēdējā nozīmē uzvedības ārējo atbilstību likumiem, ko var fiksēt kāda trešā persona; pirmā – iekšējo saskaņu ar likumu, ko var fiksēt tikai pats darītājs. Tāda ir tradicionālā ētikas vieta;3 Likums nodrošina minimālus ierobežojumus uzvedībai; ētika šo ierobežojumu apjomus palielina, lai ietvertu tajos to, kāda būtu personas vēlamā rīcība.…