Mēs bieži atkārtojam zināmu likumsakarību: centies darīt labu un izvairīties no kaitēšanas. Nāve un miršana izraisa attiecībā uz šo noteikumu īpašus jautājumus, jo šeit bieži vien rodas konflikti pareizā lēmuma pieņemšanā.
Nāve tiek apzināta nevis kā tāla perspektīva, bet gan kā neizbēgama, tuva realitāte. Dzīvībai bīstamas slimības rašanās var atstāt spēcīgu iespaidu uz cilvēku. Strādājot ar pacientu, kurš dzīvo ar neārstējamas slimības diagnozi, mediķiem neizbēgami nākas strādāt arī ar viņa ikdienišķajām cerības, baiļu, šaubu jūtām, kas saistītas ar šīs slimības norisi, un pēdējās stadijās analīze notiek, pilnībā apzinoties, ka iznākums būs nāve.
Pirmkārt, kad ir skaidrs, ka cilvēks mirst, vai mums būtu jāturpina ārstēšana, kura vairs nespēj palīdzēt? Ja pacients cieš no ārstēšanas blakus efektiem, vai uz mums gulstas atbildība šo ārstēšanu pārtraukt? Citiem vārdiem sakot, ja mēs ļaujam kādam nomirt, vai tas ir pielīdzināms slepkavībai?
Otrkārt, neviens nevēlas sagādāt pacientiem ciešanas, bet galējos gadījumos adekvāti analgētiķi vai sedatīvi var palielināt pneimonijas iespējamību, veicināt vai pat paātrināt nāvi blakus efekta veidā. Ja mūsu vienīgais nolūks ir mazināt ciešanas, tad vai pacienta nāve no sāpes remdējošām zālēm ir tīša slepkavība? Vai šāds divējāds efekts ir pieņemams, vai arī mums ir jāignorē pacienta ciešanas, lai izvairītos no nāves riska?
Bez skaidras, negrozāmas tikumiskās sistēmas pacienti būs ļoti neaizsargāti. Kristīgā ētika piedāvā skaidrus absolūtus, vienlaikus elastīgus, ļaujot pieņemt lēmumus un darboties secīgas un savstapējās pretrunās nenonākošas vērtību sistēmas ietvaros:
- Dzīvība ir Dieva dāvana, un tas nozīmē, ka mums nav tiesību tīši nogalināt.
- Nāve ir “normāla”, t.i., dzīvība ir jāapskata plašā pasaules uzbūves garīgo, fizisko, psiholoģisko un sociālo aspektu kontekstā, iekļaujot ciešanu jēgas izskaidrošanu. Līdzjūtība ar mērķi mazināt mokas ir viens no lielākajiem tikumiem un ir raksturīga patiesai reliģijai.
- Cilvēki ir apveltīti ar brīvo gribu (autonomiju). Pacientam ir jāzina patiesība, lai izlemtu, kam ir jānotiek ar viņa ķermeni. Piemēram, ārstēšana ir fizioloģiski bezjēdzīga, ja nav absolūti nekādas cerības uz fiziskā stāvokļa uzlabošanos. No otras puses, šī slimība var ierobežot cilvēka dzīves kvalitāti tik ļoti, ka viņam bezjēdzīga šķitīs dzīves turpināšana vispār. Ja cilvēks neatrodas depresijā, tad var atteikties no tālākās ārstēšanas tās nelietderības dēļ.
- Cilvēki ir sabiedrības daļa, tāpēc cilvēks jāapskata ģimenes un citu attiecību kontekstā.
Šo principu pielietošana pie dzīves beigšanās:
- Vispirms ir jārūpējas par cilvēku, tikai tad jāarstē.
…
