Ievads.
Ikdienā mēs bieži dzirdam tādus vārdus kā ētika, morāle un tikumība. Mēs tos bieži lietojam, nemaz nezinot šo vārdu īsto nozīmi un patieso pielietojamību.
Bieži vien mums šie vārdi asociējas ar pavisam, ko citu, nekā tie patiesībā nozīmē.
Tāpēc es savā darbā nolēmu nedaudz sīkāk papētīt šos trīs ētikas jēdzienus un noskaidrot, ko tie īsti nozīmē, kādas sastāvdaļas un kategorijas tie sevī ietver, un cik bieži mēs saprotam to, ko mums grib pateikt.
Sabiedrībā ir jāatrod balanss starp trim ētikas kategorijām: ētiku, morāli un tikumību.
Ētika.
Ētika (gr. ēthika, no ēthos - paraža ) – filozofiska zinātne, kuras pētīšanas objekts ir morāle. Ētika ir viena no senajām teorētiskajām disciplīnām, kas radusies kā filozofijas daļa vergturu sabiedrības tapšanas laikā. Tikumības mācības apzīmēšanai terminu “ētika” ieviesa Aristotelis.
Ētika kopš Aristoteļa attīstījās kā filozofiska mācība. Aristotelis no vārda ethos (grieķu val. ethos – pierasta dzīvesvieta, paradums, tikums, raksturs) atvasina ethicos – ētisks, raksturs, tikums. Viņš ētiku iekļauj praktiskajā filozofijā.
Iepazīstoties ar Aristoteļa ētiskajiem uzskatiem, atcerēsimies, ka viņš bija pirmais, kas izveidoja ētiku kā atsevišķu disciplīnu un ieviesa terminu “ētika”. Aristotelis definēja ētikas priekšmetu, nodalot filozofijas teorētisko, praktisko un poētisko lomu. Ētikas mērķis ir izskatīt iespējas un priekšnoteikumus tikuma zināšanu īstenošanai cilvēka uzvedībā, kas virzītu cilvēku pretim dzīvs sūtības piepildīšanai, pretim augstākā labuma sasniegšanai, par kuru Aristotelis uzskatīja laimi.
…
