Ētika kā praktiskā filosofija

Senās Grieķija kultūrā divi vārdi apzīmēja turpmākajā laikā nozīmīgus savstarpēji saistītus virzienus dzīves jēgas meklešanā . Šie divi brīnumvārdi logos un ethos jau paši bija tik daudznozīmīgi, ka pavēra iespējas gan dažādiem to skaidrojumiem, gan daudzveidīgiem attīstības virzieniem. Vārds logoss grieķuvalodā nozīmē vārds, jēdziens, doma, saprāts, mācība, apjēgums, pasaules likumsakarība. Logosa jēdzienā izteiktas vispārējās likumsakarības, garīgo pirmssākumu meklējumi. Logoss iekļaujas daudzu zinātņu nosaukumos – filoloģija, antropoloģija, socioloģija, mitoloģija u.c. Doma, ideja ir kā cilvēksbez dzimtenes – “lido domas zelta tālē”. Ethos – grieķu valodā nozīmē pierasta dzīvesvieta, paradums, tikums, raksturs. Izsaka sākotnēji kautko stabilu Visumā (kā sava veida kosmosa auru) un cilvēku dzīvē, darbošanos noteiktā telpā un laikā. Pasaule veidota kā telpa (ethos), kas kalpo cilvēku attīstībai.
Ētika kopš Aristoteļa laikiem attīstījās kā filozofiska mācība (par to ir arī senāki izteikumi sofistu, Sokrata un Platona mācībās). Aristotelis no vārda ethos atvasina ethicos - ētisks, raksturs, likums. Viņš ētiku iekļauj praktiskajā filozofijā, saistot to ar politiskiem, tiesiskajiemun ekonomiskiem jautājumiem (starp citu grieķu valodā oikos – māja, saimniecība, oikonomija – saimniecības vadība, ekoloģija – mācība par apkārtējo vidi, kas arī ir izteikti stabilitātes meklējumi lidzīgi ētikai).…