Ētika – filozofiska zinātne, kuras izpētes objekts ir morāle. Praktiskā ētikas nozīme, pirmkārt, ir cilvēku sazināšanās sfērā, sevišķi kopīgā darbības procesā. Kopīgā cilvēku darbība nevar būt neitrāla arī attieksmē pret morāli. Vēsturiski tieši morāle, bet ne tiesības, bija cilvēku attiecību regulētāja. Sevišķu nozīmi šī darījumu attiecību regulācijas forma ieguva demokrātiskajā sabiedrībā, kurā neeksistē pārāk stingra valsts kontrole cilvēku darbībā un saimniecības sfērā.
Pastāvošās tikumiskās normas - tas ir ilgstošs cilvēku savstarpējo attiecību veidošanās process. Bez šo normu ievērošanas nav iespējama politiskā, kultūras, ekonomiskā darbība, jo nav iespējams eksistēt bez cieņas vienam pret otru, neievērojot kādus ierobežojumus. Katram cilvēkam, neatkarīgi no profesijas vai sociālā statusa nākas saskarties ar šo problēmu. No tā kā cilvēki prot sazināties, ir atkarīga visa viņu darbība un panākumi. Sevišķi tas svarīgi ir darījuma cilvēkiem. Viņiem jāprot organizēt pārrunas, slēgt līgumus, uzstāties publikas priekšā.
Vārds ētika ir cēlies no franču valodas, kas nozīmē – uzvedības manieres. Mūsdienu ētika ir mantojusi praktiski visu tautu tradīcijas no senatnes līdz mūsu dienām. Savā pamatnozīmē šie noteikumi ir visiem kopīgi, jo tie nepārstāv kādu konkrētu sabiedrību, bet pārstāv dažādas sociāli – politiskās sistēmas, kuras pārstāv mūsdienu pasaulē. Katras valsts tauta ienes etiķetē savas izmaiņas un papildinājumus. Tas ir atkarīgs no katras valsts pastāvošās iekārtas, no tās specifiskās vēsturiskās uzbūves, no nacionālajām tradīcijām un paražām. Bet visā mūsdienu pasaulē jācenšas veidot un ievērot morāles attiecības starp cilvēkiem, lai izvairītos no konfliktiem.…
