Estētika ir filozofijas nozare, kas apcer skaisto un tā izpausmes mākslā, pēta mākslas būtību. Terminu “estētika” (no gr. Āisthēsis – sajūta, jūtas) pirmo reizi 1735. gadā lieto vācu filozofs A. Baumgartens, apzīmējot zinātni, kuras izcelsme jau rodama tālā senatnē, bet kuras saturs, struktūra, priekšmeta izpratne mainījusies laika ritumā. A.Baumgartens ir pirmais, kurš pēc Aristoteļa pievēršas estētikai. Tā ir kādu priekšmetu īpašība, kas pauž attieksmi pret dabu, pret citu cilvēku darbību, darbības rezultātiem.
Estētiskais izpaužas kā skaistais, dramatiskais, cildenais, traģiskais, komiskais, harmoniskais (Senajā Grieķijā), ideālais, varonīgais. Tas parādās arī kā neglītais, zemiskais. Estētisko izsaka jūtas, baudījums, analīze, koncepcija. Estētika risina gaumes, mākslas vēstures (attīstības), daiļrades pārdzīvojumu jautājumu. Kultūrā estētiskais izpaužas kā garīga parādība.
Estētisko cilvēks uztver ar jutekļiem jeb maņām – galvenokārt ar redzi un dzirdi –, taču nepieciešama arī iztēle, gribas darbība, emocionalitāte, jūtas, domāšana. To, kam nav sakara ar estētisku pārdzīvojumu, piemēram, karstumu, slapjumu vai materiāla struktūru, cilvēks var uztvert tikai jutekliski un novērtēt to ar prātu, tomēr tādai sajūtu analīzei nebūs estētiska rakstura.
Skaistais
Kas tad īsti ir skaistais? Vai tā ir daba, dzīvnieki, cilvēki, vai varbūt vēl kaut kas cits? Pilnīgi pareizas atbildes uz šo jautājumu nav nevienam. Mēs tikai varam minēt, piemēram, skaists var būt saulriets un zieds, doma un prieks, balta lapa un pleķis.
Tomēr katrs skaisto saskata kaut kur citur, kur cits to nekad neieraudzīs, ja neparādīs. Arī, ja parādīs, tas var likties neglīts un noniecināms, bet citam tas nozīmēs visu pasauli.
Pēc maniem uzskatiem pati dzīve ir skaista. Skaists tajā ir tas, ka es esmu nākusi pasaulē, jo varēju šeit arī nebūt un nepiedzīvot visu jauko, kas ar mani ir noticis,bet tomēr es esmu šeit un turpinu dzīvot.…
