Estētika (grieķu valoda aisthētis – sajūta) ir filozofijas nozare, kas apcer un analizē skaisto, daiļradi un mākslu. Estētikas aizsākumi ir meklējami apmēram pirms 2500 gadiem verdzības laikmetā – Ēģiptē, Babilonijā, Indijā un Ķīnā. Kā atsevišķa pētniecības disciplīna radusies XVIII gadsimta vidū. Estētikas problemātiku pirmais skāris Platons, bet plašāk tai pievērsies Aristotelis. Vēlāk par estētiku interesējušies arī tādi filozofi kā Imanuels Kants, Deivids Hjūms, Benedeto Kroče u.c.
Lai izprastu seno grieķu mākslas īpatnības, vērā jāņem viņu īpašā estētiskā uztvere (izpratne par skaisto) un ciešā grieķu mākslas saistība ar aktīvo sabiedrisko un politisko dzīvi.
Senie grieķi iedalīja mākslas brīvajās un palīgmākslās - atkarībā no tā, vai tas prasa vai neprasa fizisku piepūli. Brīvās mākslas, tādas kā mūzika, poēzija, - grieķi vērtēja augstāk, savukārt arhitektūra, glezniecība, tēlniecība skaitījās pakārtotās mākslas, jo tās viņi uztvēra kā materiālās ražošanas procesu. Poēzija tika uzskatīta par iedvesmas, nevis mākas rezultātu, savukārt iedvesma bija dievu dāvana, ko dziesminiekos iedvesušas mūzas. Ja poēzijā galvenais bija iedvesma, tad tēlotājmākslā - māka, zināšanu kopums, kas nepieciešams, lai izgatavotu vienu vai otru priekšmetu un tāpēc tām nav nekā kopīga. Katru producējošu, ražojošu (nevis izzinošu) cilvēka praktisko darbību, kur tiek izmantota māka (nevis iedvesma) un vispārīgo likumu ievērošana, senie grieķi dēvēja par "technē" - tas attiecās gan uz arhitekta, gan audēja, gan skulptora darbu. Grieķi bija pārliecināti, ka māka un zināšanu kopums mākslā ir svarīgs komponents, bez kuriem nav iespējama meistarība, tomēr viņu attieksme pret cilvēkiem, kas nodarbojās ar mākslu, bija pretrunīga: mākslinieka augstās zināšanas novērtēja, taču viņu pašu nicināja, jo mākslinieka (lai tas būtu kaut gleznotājs) darbs bija fizisks darbs, kas darīts ienākumu dēļ. …
