Estētiskā gaume
Estētiskā gaume – personības spēja sniegt priekšmetu un parādību sociāli psiholoģisku novērtējumu no estētisko īpašību viedokļa. I.Kants definēja gaumi kā cilvēka spēju spriest par skaistumu.(1)
Tāda veida spriedumu un novērtējumu saturs veidojas kā no priekšmeta objektīvām īpašībām, tā arī no personības estētiskās kultūras līmeņa. Gaumes determinējuma objektīvie un subjektīvie faktori nosaka tās sarežģīto un pretrunīgo raksturu, kurš tiek izteikts caur gaumes antinomiju: par gaumi diskutē un par gaumi nediskutē, man patīk un man nepatīk.
Ņemot vērā šī jautājuma sarežģītību, pareizāk būtu teikt, ka par gaumi drīkst un vajag diskutēt. Nav jēgas diskutēt par gastronomiskās un seksuālās gaumes jautājumiem. Un, neskatoties uz to, ka izteiciens “gaume un krāsa ir privāta lieta” ir plaši izplatīts, tas tomēr ir voluntārisma attaisnojums. Relatīvisms, kā arī cita galējība – gaumes dogmatisms tikai liecina par cilvēka aprobežotību, par to, ka viņš nesaprot estētiskā fenomena dabu un specifiku. Individuālo gaumes spriedumu daudzveidība nedrīkst traucēt ievērot kaut ko kopēju, kas piemīt noteiktiem sabiedrības slāņiem, grupām, šķirām, tajā vai citā vēsturiskajā laikmetā. Gaume kā tāda nav iedzimta, bet iegūta ģimenē un apkārtējās vides stihiskās, kā arī mērķtiecīgās iedarbības rezultātā. Daudz kas ir atkarīgs no katra cilvēka aktivitātes, no viņa vēlēšanās attīstīt un izsmalcināt savu gaumi.
Tajā pašā laikā nav vienādu, katram un visiem pieņemamu gaumes kritēriju. Gaumi nav iespējas izveidot a apriori, iepriekš, pirms mijiedarbības ar estētisko priekšmetu. Tā atklājas tieši saskarsmē ar estētiskiem faktiem. Pieņemot tēzi, ka gaumi var attīstīt un veidot, jāatzīst arī tas, ka galvenais, un pēc būtības, vienīgais gaumes kultivēšanas līdzeklis ir praktiska personības pievienošanās estētisko parādību pasaulei, pasaules kultūras bagātību krātuvei, mākslas darbu klasikai.
Estētiskā gaume – cilvēka spēja saprast un novērtēt priekšmetu, dabas un sabiedriskās dzīves parādību estētiskās īpatnības. Estētiskā gaume izsaka īstenības, visas estētisko vērtību daudzveidības vērtējumu no to priekšstatu viedokļa, kas sabiedriskajā praksē cilvēkam izveidojušies par skaisto, neglīto, komisko, traģisko.
…
