Estētiskā audzināšana ir process, kura mērķis ir izkopt cilvēkā estētiski līdzsvarotu attieksmi pret īstenību. Estētiskās audzināšanas kā vispārīgās audzināšanas sistēmas sastāvdaļas metodoloģiskais pamats ir estētikas zinātne par īstenības estētiku apguvi, par estētiskās un mākslas vērtību tapšanas, funkcionēšanas un attīstības vispārējām likumsakarībām [Žukovs L., 1997].
Pastāv vairāki estētiskās audzināšanas uzdevumi, kas:
• modina un attīsta cilvēka spējas uztvert un pārdzīvot skaisto dabā , dzīvē un mākslā un novērtēt to no cilvēcisko ideālu viedokļa;
• sekmē mākslinieciskās uztveres un izpratnes, pareizu priekšstatu, spriedumu un uzskatu veidošanos par mākslas darbiem un dažādām dzīves parādībām;
• iesaista skaistā radīšanā dzīvē, mākslinieciskajā jaunradē un sekmē estētiskā ideāla veidošanos un vēlmi dzīvot pēc skaistuma “likumiem” [Žukovs L., 1997].
Estētiskās spējas ir gan radītāja spējas, gan spējas mākslu aktīvi uztvert un pieņemt. Estētiskās spējas pakāpeniski kļūst par estētiskām vajadzībām un pašattīstības iekšējo stimulu. Aktīva mākslas uztvere un pieņemšana atmodina tādus iekšējus stāvokļus, kuru cēlonis nav tieša dzīves pieredze. Šīs “pirmspieredzes zināšanas” ļauj ātrāk “atpazīt” parādību un procesu cilvēcisko nozīmību (vērtību) jau pirmajās saskarsmēs ar tām. Tas arī ir mākslas ieguvums un stimuls ātrākai pašapzinātībai un pašregulācijai dzīvē, norāda O. Kravalis [RPIVA, 2000].
Estētiskās audzināšanas galvenie līdzekļi ir izziņas darbs, saskarsme, daba, māksla, literatūra, sadzīves apstākļi un sports [Žukovs L., 1997].
Māksla ir viena no sabiedriskās apziņas formām, lielisks estētiskās audzināšanas līdzeklis. Mākslinieciskajos tēlos atspoguļojas reālā īstenība. Māksla aktīvi iedarbojas uz cilvēka apziņu, jūtām, gribu. Īstajā mākslā vienmēr saskatāma satura un formas vienotība [Žukovs L., 1997].
A. Špona raksta: „Cieņu, čaklumu, skaistuma izjūtu utt. nevar iemācīt, to var apgūt, vingrinoties audzinošā darbībā” [Špona A., ].
…
