.Estētika dažādu autoru skatījumā
Estētika – filozofiska zinātne par estētisko dabā, sabiedrībā par materiālo un garīgo darbu, par kopējiem jaunrades principiem pēc skaistuma likumiem, par attīstības likumsakarībām un estētiskās apziņas funkcionēšanu, tai skaitā arī mākslas kā specifiskas dzīves attēlošanas formu. Šajā definējumā koncentrētā veidā liktas par pamatu galvenās estētikas zinātnes problēmas, kuras arī izveido estētikas priekšmetu. Estētikas un tās priekšmetu specifika ir iespējama, pētot tos pasaules uzskatu kontekstā kā garīgās kultūras izpausmi. [ 4.: 6. lpp.]
Estētika ir ne tikai zinātne par esošo, bet arī par to, kam jābūt, jābūtība. Tā izpēta estētiskās gaumes un ideāla veidošanās ceļus, izstrādā atbilstošus novērtēšanas kritērijus, formē mākslinieciskās darbības programmas, izstrādā estētiskās un mākslinieciskās audzināšanas metodoloģiskās teorijas pamatus. Tas nozīmē, ka estētika nodarbojas ar estētisko fenomenu, procesu, parādību esamības vispārējiem jautājumiem.
Plaši izplatīts vēl viens formulējums: estētika – zinātne par skaisto. Ekskurss estētikas vēsturē rāda, ka skaistais ir centrālā tēma, ar kuru ir saitīti visi strīdi vairāk nekā divu tūkstošu gadu ilgā estētikas attīstības ceļā. [ 4.: 7. lpp.]
Vairums padomju estētiķu definējums: “ Estētika ir zinātne par īstenības estētisko apgūšanu, pārveidi un par mākslu kā šīs apguves un pārveides specifisku formu”.
Šīs estētikas priekšmeta definīcijas pamats ir K. Marksa tēze par īstenības apgūšanas dažādām formām, viena, no kurām ir īstenības estētiskā apgūšana “pēc skaistuma likumiem”.
Cilvēku estētiskās attiecības pret īstenību vispār un māksla kā šo attiecību specifiska izpausme, kā sabiedriskās apziņas īpaša forma ir organiski, iekšēji saistītas, tāpēc tās tiek aplūkotas vienas zinātnes – estētikas priekšmeta ietvaros.[ 2.: 9. lpp.]
L. Stolovičs sniedz šādu izvērstu estētikas priekšmeta definīciju: estētika ir zinātne “par viengabalainu jutekliski tēlaino un idejiski emocionālo cilvēka attieksmi pret īstenību, par emocionālās attieksmes objekta būtību un attīstības likumsakarībām “. Viņš uzsver, ka šādai estētikas priekšmeta izpratnei atbilst arī galvenās problemātikas struktūra: estētiskās attieksmes objekta, šīs attieksmes subjektīvās puses (estētiskā uztvere, pārdzīvojums, estētiskā gaume utt.) un mākslas izpēte ciešā vienotībā.
M. Kangars norāda:” Estētika... nav vienkārši zinātne par skaisto, bet, plašāk un precīzāk, tā ir zinātne , kas pētī visu estētisko vērtību bagātību, ko cilvēks atrod apkārtējā pasaulē, ko viņš rada savā praktiskajā darbībā un , kas iemiesojas pasauli atspoguļojošā mākslā. Šādā nozīmē estētiku var raksturot kā zinātni par īstenības estētisko apgūšanu”.[2.: 10.lpp.]
…