Estētiskais kā galēji vispārināts jēdziens raksturo īstenības estētiskās apgūšanas un tās rezultātu būtību, bet pārējās kategorijas atspoguļo šīs būtības attiecīgas izpausmes, modifikācijas. Taču ne jau tikai vispārinājuma pakāpe atšķir estētisko no tā modifikācijām. Jaunu kvalitāti tas iegūst arī tāpēc, ka aptver vairākas universālās īstenības estētiskās apgūšanas formas un sfēras, kuras neskaidro neviena cita kategorija.(2;76)
Ideālistiskās filozofijas pārstāvji, cenzdamies atklāt estētiskā būtību, īpašu uzmanību veltī estētiskās apziņas specifikai un indivīda radošās aktivitātes izpausmēm. Subjektīvie ideālisti aplūko estētisko kā individuālās apziņas brīvas, spontānas (intuitīvas) izpausmes sfēru un rezultātu. Objektīvā ideālisma uzskatu sistēmās estētiskais parādās kā vairāk vai mazāk abstraktu pārindividuālu ideju vai nemateriālu spēku pašizpausme. Kā svarīgākais izvirzās subjektīvā komponenta – estētisko jūtu, gaumes un ideāla skaidrojums.(2;77)
Kanta gaumes sprieduma analīze, kurā estētiskais – kā skaistais plašākā nozīmē – apskatīts duālistiski. Viņš atzīmē, ka jāatšķir skaisti priekšmeti no attieksmes pret tiem. Gaumes spriedums lietu skaistumu vērtē pēc tām īpatnībām, kas atbilst mūsu uztveres veidam.(2;78)
Estētisko īpašību izpausmēs izšķiroša loma ir ārējai formai, kas pauž iekšējās uzbūves pilnveidības pakāpi, tās optimālo struktūru. Neorganiskajā dabā estētisko parādību objektīvo pamatu raksturo, piemēram, kristālu uzbūves simetrija, krāsu attiecības, ritmiskums dabas parādību norisē un profesionāli meistarīgas cilvēka darbības procesā.(2;80)…