Estētika viduslaikos

Estētika (no gr. alsthēsis – sajūta ) – zinātne par skaistumu, mākslu un daiļradi. Tā pētī mākslas un īstenības savstarpējās attieksmes, estētisko vērtību būtību un formas, kādās tās izpaužas dzīvē un mākslā, vispārīgos daiļrades principus, likumus, pēc kuriem attīstās māksla kā īstenības estētiskās atspoguļošanas veids. Estētikas, tāpat kā citu zinātņu objekts nav uz visiem laikiem dots, nav sastindzis. Pieaugot, sabiedrības vēsturiskajai praksei un cilvēku zināšanām, paplašinās to priekšmetu un parādību loks, kuri ir estētiskais objekts, kā arī mainās priekšstati par šiem priekšmetiem un parādībām.
Estētikas apziņa

Cilvēks, kā zināms, apgūst pasauli darbības procesā. Pasaules aktīvās praktiskās apgūšanas laikā attīstās arī cilvēka apziņa: formējas un veidojas, jūtu kultūra, produktīvās iztēles un tēlainās domāšanas spēja. Šīs un dažas citas spējas un īpašības raksturo personības estētisko kultūru, kura savā pamatā iekļauj estētisko apziņu.
Estētiskā apziņa – tas ir pārdzīvojumu, spriedumu, gaumes, uzskatu, orientāciju, vajadzību, ideālu un teoriju kopums, kuram pateicoties cilvēks saņem un fiksē īpašās, emocionāli tēlainās zināšanas par apkārtējiem apstākļiem un izsaka savu attieksmi pret tiem.…