Es-tēls un tā veidošanās

Pusaudžu vecumposmu ir pētījuši dažādu psiholoģijas virzienu autori, kā, piemēram, Ē. Ēriksons, I. Kons, D. Marsia u.c. Īpaša nozīme pusaudžu periodā ir “Es - tēla” attīstībai.
“Es -tēls – priekšstatu par sevi kopums, kas ietver dažādus komponentus – fizisko, sociālo, intelektuālo, emocionālo.” Psihologi pēta:
reālo Es - tēlu – kā cilvēks sevi uztver pats;
refleksīvo Es - tēlu – kā viņu uztver citi;
ideālo Es - tēlu – kāds viņš grib būt.
Psiholoģijā zināšanas un priekšstatus pašus par sevi bieži vien sauc par Es – tēlu. Es – tēls no vienas puses ietver priekšstatus par savu ķermeni, savām psihiskajām un morālajām īpašībām utt., bet no otras puses – sevis salīdzinājumu ar citiem. Uz pašapziņas pamata cilvēkam veidojas zināšanas un priekšstati par savu ārējo izskatu un par savu iekšējo, psihisko pasauli.
Tātad līdz ar pusaudža vecuma iestāšanos bērnam rodas pastiprināta interese pašam par sevi un šādas pastiprinātas pašintereses situācijā pastiprināti veidojas priekšstats par sevi jeb Es - tēlu.
“Es - tēls – paša subjektīvais un intīmais pašapziņas elements. Tādēļ tas ir dziļi sociāls pēc sava satura un avotiem.”
Psiholoģijā “Es - tēla” jautājums parasti tiek aplūkots pusaudžu un jauniešu pašapziņas veidošanās sakarā, jo indivīda būtībai atbilstoša identitāte tiek vērtēta kā personības attīstībai nepieciešams psihes veidojums, iesaistoties pieaugušo pasaules apritē. Tātad to psihisko procesu kopumu, kuru rezultātā indivīds sevi apzinās kā darbības subjektu, sauc par pašapziņu, un viņa priekšstati par sevi pašu veido noteiktu Es - tēlu.…