ES sociālā politika

EK sociālai politikai ir īpaša vieta Kopienas politiku vidū, jo EK līguma preambulā kā Kopienas veidošanas pamatmērķis tiek minēta dalībvalstu ekonomiskās un sociālās attīstības nodrošināšana un dalībvalstu tautu dzīves un darba apstākļu nemitīga uzlabošana. Neskatoties uz to ilgus gadus sociālā politika Kopienā bija pabērna lomā salīdzinājumā ar tām politikām, kuras bija tieši saistītas ar kopējā tirgus veidošanu. EK līguma sākotnējā variantā sociālajai politikai tika veltīti 12 panti (3 daļas III sadaļa), no kuriem sociālos noteikumus regulēja 6 panti (III sadaļas 1.nodaļa), un vēl 6 panti bija veltīti Eiropas Sociālajam fondam, kura uzdevums bija nodrošināt Kopienas sociālās politikas finansiālos pamatus(III sadaļas 2.nodaļa). Pie tam no 6 pantiem , kas regulēja sociālos noteikumus Kopienā, tiešās darbības spēks piemita vienīgi 141.pantam (bij.119.pants), kurš saturēja normas , kas regulēja indivīdu tiesības Kopienas teritorijā, nosakot vīriešiem un sievietēm vienādu samaksu par vienādu darbu. Šā panta iekļaušanu EK līgumā bija panākusi Francija, jo tās Konstitūcijas preambulā bija ietverta attiecīga norma un Francijas valdība bija nobažījusies, ka šādas normas neesamība citu dalībvalstu, piemēram, Vācijas likumdošanas aktos radīs šīm valstīm priekšrocības preču konkurences jomā.…