Es koncepcija, kas sāka attīsties no 2 – 3 gadu vecuma, sākumskolas periodā iegūst jaunas kvalitātes – sociālu nozīmi. Sākumskolas gados Es koncepcija no konkrētu priekšstatu uzskaitījuma pakāpeniski pāraug par abstraktāku, salīdzinošāku un apkopojošāku pašnoteikšanos. Bērni formē arvien noteiktākus priekšstatus par sevi, un viņu Es koncepcija tāpat kļūst arvien reālistiskāka. Tagad viņi labāk apzinās savas spējas un ierobežojumus, un viņu zināšanas par sevi organizē un orientē to uzvedību.
Bērniem kļūstot arvien vecākiem, viņi iegūst arvien plašāku skatījumu uz savu un citu cilvēku fiziskajiem, intelektuālajiem un personiskajiem raksturojumiem. Tajā pašā laikā bērna Es koncepcija, galvenokārt, sāk fokusēties nevis uz ārējiem raksturojumiem, bet gan personības iekšējām kvalitātēm. Viņi arvien biežāk, piedēvē sev un citiem specifiskas iezīmes – stabilus personiskus raksturojumus, un pastāvīgi salīdzina sevi ar saviem vienaudžiem.
Sjūzena Hartera (Harter, 1982) sniegusi veiksmīgu formulējumu, norādot, ka bērnu Es koncepcijas rašanās veido “filtru”, caur kuru viņi novērtē savu personīgo un citu uzvedību. [2 ; 459]
Iesākumā katrs bērns, tajā vai citā pakāpē pārdzīvo pretrunīgas sajūtas starp to, kas pēc viņa domām viņā ir, un starp to, kas viņš gribētu būt (vai jābūt), - starp ideālā Es un sava reālā Es uztveršanu.
Tomēr tikko radusies Es koncepcija, ne vienmēr ir adekvāta. Piemēram, pirmklasnieki ir vairāk nosliekti uz savu spēju un māku pārspīlēšanu, nekā vecāki bērni. Sākumskolas vecumā bērni turpina izstrādāt un attīstīt gendernos stereotipus, un tai pašā laikā nonāk pie lielākas lokanības savstarpējās attiecībās ar citiem cilvēkiem. [2 ; 459]…