Mūsdienu starptautiskajā sistēmā drošību un stabilitāti visvairāk veicina tieši reģionālā sadarbība starp valstīm. Tieši veiksmīga reģionālā sadarbība sekmē starpvalstu strīdu atrisināšanu mierīgā sarunu ceļā, bez militāra spēka pielietošanas. Visbūtiskākā šāda sadarbība ir tieši starp mazajām valstīm, jo tādējādi palielinās to spēja ietekmēt starptautisko sistēmu savās interesēs un tādējādi sekmēt gan reģionālo, gan arī nacionālo mērķu sasniegšanu.
Vēsturiski Eiropa ir attīstījusies kā viens no būtiskākajiem drošības kompleksiem starptautiskajā sistēmā. Šis reģions vēsturiski ir bijis viens no tehnoloģiski attīstītākajiem un tādēļ valstis apzinājās, ka izmantojot šo tehnoloģisko pārākumu tās var itin viegli pakļaut sev citas mazāk attīstītas valstis. Tajā ietilpstošajām valstīm, vai to vadītājiem, ir bijušas milzīgas imperiālistiskas ambīcijas un vēlme pakļaut pārējo pasauli, kas arī tika īstenots kļūstot par koloniālām lielvalstīm. Tādējādi Eiropa kā reģions radīja lielu drošības pārklājumu visā starptautiskajā sistēmā.
Eiropa 15. gadsimtā strauji attīstījās un ieguva kontroli pār lielāko daļu pasaules nevis tādēļ, ka bija vienots un tādēļ spēcīgs drošības komplekss, bet gan tādēļ, ka valstis bija stipri sašķeltas un spēcīgi konkurēja viena ar otru tādējādi veidojot ļoti spēcīgu un agresīvu drošības kompleksu.
Eiropu ir pamats uzskatīt par drošības kompleksu tādēļ, ka cīņa par varu saistīja visas tajā ietilpstošās valstis. Ja arī tās pašas nebija tieši agresori, tad kara darbības rezultātā tās visas tika ierautas dažādās sabiedroto karadarbības shēmās. Par piemēru tam var minēt pirmo un otro pasaules karu, kurā tika ierautas visas Eiropas valstis.
Tomēr pēc otrā pasaules kara divu lielvalstu – ASV un Krievijas radītais bipolārais spēka līdzsvars starptautiskajā sistēmā radīja ievērojamu pārklājumu Eiropas reģionā. Šis pārklājums lielā mērā apspieda lokālos konfliktus, jo visu reģionu ietekmēja kopēji draudi, kas nāca no Padomju Savienības.…
