Vācija, valsts Eiropas centrā, ir viena no bagātākajām zemēm pasaulē un tā ir viena no jaunākajām valstīm Eiropā. Pēc Otrā pasaules kara Vācija tika sadalīta divās atsevišķās valstīs – Rietumvācijā, kurā dominēja rietumu tipa demokrātiska pārvalde, un Austrumvācijā, kura bija komunistiska valsts. 1990. gadā abas Vācijas daļas tika apvienotas.
Vācija bija viena no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm un ir tās dalībniece kopš 1957.gada, kā arī PTO un OECD locekle kopš 1961. gada, ANO locekle kopš 1973. gada un NATO locekle kopš 1955. gada.
Vācijas dabas apstākļi ir raksturīgi Viduseiropai. Reljefu raksturo plašas zemienes un līdzenumi ziemeļos, vidēji augstu, erozijas nogludinātu kalnu rajoni centrālajā daļā un Austrumalpu kalnu apgabals dienvidos. Vācijas augstākā virsotne ir Cūgšpice (Zugspitze), kuras augstums ir 2962 m. Ziemeļu līdzenumos ir auglīgas lauksaimniecības zemju platības, kuru liela daļa tikusi iekopta, nosusinot purvus un atkarojot zemi jūrai. Kalnaino apvidu šķērso plašas upju ielejas – Reinas, Verras, Fuldas, Elbas, Donavas augšteces. Vācijas garākā upe ir Reina (Rhein). Tās garums Vācijas teritorijā ir 865 km. Plašo upju ielejas ir saimnieciski visvairāk attīstītais rajons Vācijā – bagāts ar lielām pilsētām un rūpniecības centriem. Dabiskās ainavas visvairāk saglabājušās Alpos, tādēļ Vācijas dienviddaļa ir ekoloģiski vistīrākais apgabals ar lielu rekreācijas resursu potenciālu. Lielākais ezers ir Bodenezers (Bodensee), kura platība aizņem 305 km2. Lielākā sala Vācijas teritorijā ir Rīgene (Rűgen), kuras platība ir 926,4 km2. Valsts klimatiskie apstākļi ir piemēroti daudzu lauksaimniecības kultūru audzēšanai. ¼ daļu no valsts teritorijas klāj meži. Vācijas zemesdzīles glabā bagātīgus brūnogļu un akmeņogļu krājumus (Rūras, Lejasreinas, Zāras baseins) un kālija sāļu krājumus (Elbas un Zāles, Hannoveres un Verres baseinā). Kopā ar ievērojama lieluma sveramās sāls krājumiem tie veido nozīmīgu ķīmiskās rūpniecības izejvielu bāzi.…
