Lai gan galvenokārt tematika ir nopietna, autors vietumis parāda, ka arī smago ikdienas darbu ritējumā, galvenie varoņi, neaizmirst cilvēcību. Stāstā „Trīnes Kārlēns” māte Trīne, un ar īpašu maigumu, velta savu uzmanību savam dēlam, autors izmanto deminutīvus „plauksiņas”, „rociņas”, „vēderiņš”, „punčelis”, „roķele”, „teterītis”, „vēderelis”. Tas pats attiecināms uz stāstu „Šūpotnes”, lai gan kopumā stāsts bija traģisks, liktenīgs trīs jauniem cilvēkiem, autora ievadījums tekstā ir bezbēdīgs, maigs, kāds tas parasti ir pavasarī. Autors runā par jaunības dienu iemīlēšanos : „ Kadiķīši mirdzēja jaunā zaļumā, liela priede locījās mīkstā vējā. [..] Tātad rītu būs Lieldienas , viss ciems dosies uz baznīcu, un pievakarē jaunieši šūpos savas līgaviņas. [..] Pirmais, zināms, būs Oliņu Juris ar savu Dārti. [..] ..jo pie katra gadījuma viņam ar Dārti satek ceļi kopā. [..] Un Dārte no savas puses liek Jāņos Jurim galvā viskuplākos ozolu vainagus, ada dzīparainas aproces un šūdina raibus tabakas makus, kurus pēc tam redz Juri valkājam un lietājam. ” …