Eriks H. Eriksons ir interesanta un ļoti spilgta personība psiholoģijas vēsturē. Viņš ir radījis nozīmīgas teorijas un atklājis daudzus jaunusskatu punktus personības izzināšanā. Nozīmīgas teorijas Eriksons radījis identitātes un tās krīzes apzināšanai, kā arī personības attīstības modelim un tā saistībai ar identitātes veidošanos.
Eriksons kļuva populārs 60. gadu vidū, kad Amerikā, Francijā un citās zemēs sākās kaut kas līdzīgs revolūcijai jeb jauniešu nemieriem. Jaunieši, vēloties krasi mainīt dzīvi un sabiedrību, sāka veidot dažādas kustības- hipiji, pretkara kustība. Eriksons šo jauniešu protesta vilni pret uzspiešanu, nepārtrauktām pamācībām un neizpratni paredzēja jau 50-to gadu vidū un viņa dēļ attieksme pret šo parādību mainījās. Tādēļ Eriksons ir pazīstams ne tikai psihologu vidū, bet pat ļoti populārs ir kulturologu, politologu un māksalas zinātnieku vidū.
E.H.Eriksons ir viens no ievērojamākajiem ego psihologiem. Viņa pieeja ir ļoti tuva Freida personības teorijai. Varētu teikt, ka Eriksons papildina Freidu. Būtiskākā atšķirība ir Eriksona un Freida uzskatos par sabiedrības ietekmi uz personības veidošanos. Atšķirībā no Freida, Eriksons sabiedrībai, kā personības veidojošam elementam piešķir ļoti lielu nozīmi. Viņš arī norāda, ka Freida seksualitātes teorija ir samērā aprobežota un runā tikai par konkrētu ģimeni konkrētā laikā un konkrētā sabiedrībā, un to nevar attiecināt uz uz visu cilvēci plašā laika posmā. Tādēļ Eriksons aizvieto šo teoriju ar vispārīgāku Ego attīstības teoriju, kura nosaka, ka personības attīstība ir aprakstāma ar izvērstu periodu sērijas palīdzību, un tā ir universāla visai cilvēcei. Šo universālo teoriju palīdz radīt viņa antropoloģiskā pieredze, kura uzkrāta ilgajos ceļojuma un pētniecības gados, dzīvojot starp Amerikas indiāņu ciltīm.…
