Remarka vēsturiskais romāns „Rietumu frontē bez pārmaiņām”, kā viņš pats raksta grāmatā: „ Šī grāmata nav ne nosodījums, ne skaidrošanās. Tas ir tikai mēģinājums izstāstīt par paudzi, kuru nonāvēja karš, par tiem, kas palika par tā upuriem, pat ja izglābās no lodēm.”
Grāmatas notikumi sākas , kad Pauls, cilvēks, kurš stāsta mums par karu, kopā ar saviem bijušajiem klasesbiedriem atpūšas pēc karošanas pirmajās līnijās, viņi sava skolotāja Kantoreka iespaidoti devās uz fronti, domājot, ka pilda savu pienākumu palīdzot savai valstij, taču ko nozīmē pienākums, ja valsts nerūpejās par saviem iedzīvotājiem, ja viņi sūta neaizsargātus jaunekļus mirt bezjēdzigā nāvē, bēzjēdzīgā karā, jaunekļus, kuriem vēl nav savas dzīves, kuri izņemot skolas solus, savā dzīvē vairs neko nav redzējuši. Tas, ka karš ir bezjēdzīgs pierāda lielie upuri un mazie iekarojumi, nonākot uz fronti to, ka karš ir bezjēdzīgs saprot arī grāmatā aprakstītie kareivji. Remarks nepieverš lielu uzmanību globāli svarīgām un pazīstamām kaujām, tā vietā romāns ir rakstīts no parasta karavīra viedokļa, kurš pilda, kādu augsti stāvošu cilvēku pavēles, tos cilvēkus viņš nemaz nepazīst, taču viņš redz, kā šo cilvēku ideju dēļ mirst tādi paši kā vinš kareivji, un viņš nevar zināt vai rīt viņš nebūs tas, kas vairs nekad neatgriezīsies mājās. Rakstot tādā stilā viņš dod, ļoti precīzu iespaidu par bezjēdzīgo pozīciju karu un bezjēdzīgo karu kopumā, lasot grāmatu rodas tāds iepaids, ka tu pats piedalies kopā ar Paulu, man radās riebums pret karu, galvā virpuļoja domas, kādēļ pilnīgi nevainīgu cilvēkus sūta karot, bet tas vainīgais augsti stāvošais ierēdnis sēž mājās pilnīgā drošībā un bauda dzīvi. Šis viedoklis tika izteiksts grāmatā, kad draugi apsprieda iespēju, ka nākotnē kari varētu notikt, kā gladiātoru cīņas, gladiatoru vietā būtu karojošo valstu valdības, bet skatītāji būtu iedzīvotāji, tā gladiatora valsts, kurš paliek dzīvs, arī uzvar. Grāmatā tiek aprakstīts, kā visi draugi viens pēc viena mirst, pirmais bija Kemmerihs, kuram amputēja kājas un viņš mira lielās mocībās, šajā brīdī autors liek aizdomāties lasītājam par dzīvi, par dzīvi, kur nāve ir neatņemama sastāvdaļā. Par to, ka tu redzi kā mirst jauns nevainīgs cilvēks, kurš vēl dienu atpakaļ bija vesels kā zirgs, bet tagad bezspēcībā mirst, raudot par to, ka vairs nekad neatgriezīsies mājās, neapšaubāmi šajā brīdī viņš atceras laimīgākos brīžus savā dzīvē, savu māti, savus tuvieniekus, savus draugus, nožēlo, ka pārāk daudz laika patērēja strīdoties nevis baudot dzīvi, bet to visu vairs neatgriezīs, parādās bezpēcības sajūta, ka tu nevari palīdzēt šim cilvēkam. Paralēli Pauls dzird sanitāru sarunas par to, ka drīz šī gulta atbrīvosies un varēs tur novietot nākamo ievainoto, dzird beztaktiskā Millera sarunas par to, ka viņš paņems Kemmeriha zābakus, bet kāda taktika un manieres var būt karavīram, kuram visu viņa īso dzīvi mācija mīlēt pasauli un cilvēkus, lika lasīt grāmatas, bet tad sanaidoja pret visiem cilvēkiem un lika nogalināt, ja tu gribi izdzīvot tev vajag kļūt par dzīvnieku, kuram viss ir vienalga izņemot ēstgribu.…
