Biogrāfisks romāns, kuru no krievu valodas tulkojusi Gunta Silakalne.
Par Napoleonu ir uzrakstīts ļoti daudz grāmatu un viena no šīm grāmatām ir E. Radzinska Napoleons. Romānā galvenokārt rakstīts par Napoleona izcīnītajām kaujām, viņa plāniem un nodomiem.. Darba īpatnība ir tā, ka tajā atspoguļots karavadoņa paša skatījums, redzējums ,ko Napoleons pēc Voterlo kaujas nodiktējis savam sekretāram - grāfam Laskāzam. Cik patiess un atklāts bijis Napoleons, kam viņš adresējis atstātās piezīmes, cik no nodiktētā saglabājis Laskāzs, mēs varam tikai minēt.
Grāmatas autors nāk no Krievijas, kuras sabiedrībā ,vismaz lielā tās daļā, nav īpašu simpātiju pret dižo Francijas karavadoni un valstsvīru. Ir jābūt ļoti plašām zināšanām par Napoleonu Bonapartu, lai spriestu, vai uzrakstīts patiesi un objektīvi.
Romānā vairāk runāts par kaujām, to plānošanu un norisi. Arī par Napoleona attiecībām ar sievietēm, īpaši divām viņa sievām – vienīgo viņa lielo mīlestību ,Žozefīni, un otro sievu – Austrijas princesi Mariju Luīzi, kuru viņš bija spiests apprecēt, lai tiktu pie mantinieka, jo Žozefīnei nevarēja būt bērni.1 Romānā uzkrītošas liekas vairākas norādes, ka Napoleons nav bijis nekāds dižais mīlētājs. Vispirms jau viņa sekretārs Laskāzs sarkastiski izsakās par Napoleona dzimumorgāniem, sakot, ka tie esot kā puišelim.2Un citā vietā sekretārs ironizē, ka Napoleons neko nav pratis darīt lēni. To viņš attiecina arī uz mīlēšanos. Napoleonam bijušas attiecības ar daudzām sievietēm, taču viņš ar tām kopā neuzturējies ilgi, tāpēc pavadoņiem nenācies ilgi gaidīt. Varbūt minūtes 15. Vai tas tā ir bijis, vai tas darīts ,lai mazinātu labo iespaidu par dižo karavadoni un valstsvīru? To varam tikai minēt.…
