Epilepsija ir centrālās nervu sistēmas slimība, kam raksturīgas krampju un bezsamaņas lēkmes. Tās rodas sakarā ar galvas smadzeņu elektriskās aktivitātes straujām, īslaicīgām izmaiņām. Tautā to bieži sauc par “krītamo kaiti”. (6)
Epilepsija ir viena no vissenāk aprakstītajām slimībām, par to runājis jau Hipokrāts pirms vairāk nekā diviem gadu tūkstošiem. Arī mūsdienās tā ir bieži izplatīta – ar epilepsiju slimo 0,4-0,8 % iedzīvotāju attīstītajās valstīs, Latvijā - 0,3 %.
Medicīniski epilepsija ir smadzeņu darbības traucējums – smadzeņu šūnu (neironu) pārmērīgs uzbudinājums bioķīmisku procesu rezultātā, kuru izlādes laikā notiek lēkmes. (4)
Starptautiskā līga cīņai ar epilepsiju ieteikusi šādu etioloģisku epilepsijas un epileptisko sindromu klasifikāciju:
1.Primārā ģeneralizētā epilepsija ar nenoteiktu etioloģiju.
2.Sekundārā ģeneralizētā ar politopu epileptogēno perēkļu lokalizāciju.
3.Fokālās (parciālās) epilepsijas formas, kuru izcelsmē galvenā nozīme ir lokālām smadzeņu audu izmaiņām. Šīs izmaiņas var būt infekciozas, traumatiskas vai citas etioloģijas.
Epilepsijas lēkmes pazīmes:
cilvēks pēkšņi nokrīt,
sāk raustīties krampjos,
nereaģē uz uzrunu, jo atrodas bezsamaņā,
ir pastiprināta siekalošanās, kas izpaužas kā putas vai burbuļi ap cietušā muti.
Epilepsijas lēkmes iedalāmas divās galvenās grupās - lielās un mazās, tās var uznākt dažādos diennakts laikos gan miegā, gan nomodā. Epilepsijas lēkmes var izpausties dažādi – gan ar samaņas zaudēšanu, gan bez tās. Visizplatītākās ir tā dēvētās lielās ģeneralizētās epilepsijas lēkmes, kad cilvēks zaudē samaņu, viņa elpošana palēninās, dažkārt pat apstājas. Seja kļūst zilgana, skatiens sastindzis. Šī fāze ilgst apmēram 30 sekunžu, pēc tam ķermenis sāk raustīties, izdalās siekalas, bieži notiek arī spontāna urinēšana un mēles sakošana. Kopumā lēkme ilgst vienu divas minūtes. Pamostoties slimnieks notikušo nespēj pilnībā atcerēties, jūtas noguris un vēlas pagulēt. …
