Secinājumi
Rakstot šo pētniecisko darbu esmu sasniegusi mērķi un izpētījusi slimību, kuras nosaukums ir epilepsija. Veicot darbu, noskaidroju, ka epilepsija ir ārstējama galvas smadzeņu slimība, kas pārsvarā sākas bērnībā vai jaunībā.
Vissmagākā epilepsijas slimniekiem ir sabiedrības attieksme. Sabiedrība nav informēta par epilepsiju, un arī attieksme nav īpaši mainījusies vairāku gadsimtu laikā.
Cilvēkiem, kuri slimo ar epilepsiju, gandrīz nekas nav liegts, vienīgi viņi nedrīkst braukt ar automašīnu, bet tā vairāk ir valsts nesakārtotība - jo ir tādas epilepsijas formas, kas izpaužas tikai miegā, tomēr arī šiem cilvēkiem ir liedz vadīt auto. Epilepsijas slimniekiem ir jānormē laiks, ko viņi pavada pie datora vai televizora, jo gaismas mirgošana var izsaukt lēkmi.
Veicot darba praktisko daļu secināju to, ka:
Lielākā daļa (66%) aptaujāto zina, kas ir epilepsija.
Tikai 28% no aptaujātajiem zina īstās epilepsijas pazīmes.
23% no aptaujātajiem ir reāli redzējuši epilepsijas lēkmi.
Tikai 21% zina, kā sniegt pirmo palīdzību epilepsijas lēkmes laikā.
Epilepsijas slimnieki, ja tie lieto medikamentus, dzīvo bez lēkmēm. Tomēr tiem nav ieteicams apmeklēt diskotēkas, jo spilgtas gaismas var izprovocēt lēkmi, lietot alkoholu, jāsargā sevi. Daudzu hronisko neiroloģisko slimību gadījumos (piemēram, epilepsija) ārstēšana jāturpina arī pēc simptomu izzušanas. Katrā konkrētā gadījumā to izlemj ārsts, speciālists un dod rekomendācijas pacientam un ģimenes ārstam.
…
