Kas kopīgs van Gogam, Agatai Kristi, Pēterim I, Bēthovenam, Leonardo da Vinči? Viņi visi bija ģeniāli, un viņiem visiem bija epilepsija. Kopš senseniem laikiem no epileptiķiem ir baidījušies, uzskatījuši šo slimību gan par Dieva izredzēto kaiti, gan gluži otrādi – cilvēkus, kuri piedzīvoja epilepsijas lēkmes, dēvēja par apsēstajiem.
Tikai 19. gadsimtā sāka atjaunoties uzskats par epilepsiju kā smadzeņu darbības traucējumu izpausmi, tika organizētas speciālas klīnikas, centri. Līdz tam epilepsijas slimnieki dziedināšanas nolūkos devās svētceļojumos, apmeklējot dažādas vietas, kas tika saistītas ar svēto Valentīnu (epilepsijas slimnieku aizbildni).
Viduslaikos uzskatīja, ka epilepsija ir saistīta ar pārdabiskiem spēkiem un lēkmes laikā cilvēkā iemājo ļauns gars. Šādi uzskati Eiropā valdīja līdz pat 18. – 19. gadsimtam, kad epilepsiju atzina par smadzeņu darbības traucējumu izpausmi. Līdz tam laikam epilepsijas slimniekus uzlūkoja ar bailēm, aizdomām un neizpratni, izraidīja no sabiedrības, sodīja un pārmācīja.[10]
Attīstītajās pasaules valstīs ar epilepsiju slimo 0,5 – 0,8% no visiem iedzīvotājiem. Latvijā saskaņā ar informāciju no Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras 2005.gadā slimnieku skaits pārsniedza 16 tūkstošus, no kuriem gandrīz 4 tūkstoši bija bērni līdz 18 gadu vecumam – tie ir apmēram 0,7% no visiem iedzīvotājiem.[18]
2008. gadā tika veikts pētījums „Mirstība no epilepsijas Latvijā (1999 – 2005). Pēc šī pētījuma rezultātiem var secināt, ka šī problēma ir aktuāla. Galvenie nāves cēloņi ir galvas smadzeņu bojājums, negadījumi, status epilepticus, pēkšņa negaidīta nāve. Mirstību veicinošie faktori ir neadekvāta terapija un/vai neatbilstoša aprūpe, nepietiekama komunikācija ar pacientu, pacienta ģimeni. Šajā laika posmā vidējā ikgadējā mirstība Latvijā bija 2.47 gadījumu uz 100000 iedzīvotāju.[9]
Ņemot vērā statistiskos datus, savā darbā pētīšu veca gadagājuma cilvēku un grūtnieču neatliekamās medicīniskās palīdzības īpatnības.…
