Epikūra ētika

Sengrieķu filozofs Epikūrs (dz. 342./341.g. - m. 271./270.g. p.m.ē.) dzimis Samā, mācīja filozofiju dažādās Grieķijas pilsētās un 306. gadā pārcēlās uz Atēnām. Laikmetā, kad antīkā pasaule pēc dižā karavadoņa Maķedonijas valdnieka Aleksandra Lielā (dz. 356.g. - m. 323.g. p.m.ē.) nāves pārdzīvoja karu izraisītās pārmaiņas, kad politiaskā nestabilitāte un personiskās drošības apdraudētība kļuva par ikdienas parādībām, Epikūram izdodas izveidot Atēnās savu skolu - Epikūra Dārzu.
No Epikūra darbiem saglabājušies tikai daži fragmenti un 3 vēstules. Ētiskie uzskati atklājas vēstulē Menoikejam. Pamatdarbs "Traktāts par dabu", kas veidots no 37 grāmatām, ir gājis zudumā
Filozofijas vēsturē Epikūru bieži min līdzās Dēmokritam (dz. ap 460.g. - 370.g. p.m.ē.) atomisma teorijas sakarībā, uzsverot Epikūra atomu kustības brīvību. Pēc Epikūra, pasaule ir veidota no bezgalīgas atomu plūsmas. Atomi plūst tukšumā, un atkarībā no to blīvuma un formas veidojas priekšmeti un lietas. Arī cilvēka dvēseli veido atomi, tikai to forma ir sfēriska, tie ir īpaši, pūkām, dvesmai līdzīgi. Dvēseles atomi ir vismazāk līdzsvaroti, tiem piemīt lielāka novirzes (parenklisis) iespēja un patvaļība, kas tādējādi raksturo lielāku brīvību.…