Secinājums
Epikūrs vēsturē ir gan noliegts, gan atzīts. Nekas daudz apjoma ziņā no Grieķu filozofa Epikūra darbiem nav palicis - Galvenās atziņas un trīs vēstules. Vissvarīgākie no viņa zudušajiem darbiem, šķiet, ir bijis Kanons - par epistemoloģijas principiem-, un Par augstāko mērķi - par ētiku. Epikūra teksti, kas ir lasāmi arī mūsdienās ir īsi, kodolīgi un bez aplinkiem pateiktas savas domas. Tas man arī simpatizē Epikūra filosifijā.
Rezumējot, Epikūra mācībā cilvēka paša spēkos ir noteikt savu izvēli, kas ir vajadzīgs, lai iegūtu augstāko svētlaimi un dzīvotu laimīgi. Epikūrs tikai dod padomus kā efektīvāk to varētu sasniegt. Epikūra baudas sapratne raksturo dzīves mākslu. Bauda ir atbrīvošanās no ciešanām un dvēseles satraukuma. Cilvēkam pietiek ar mazumu, ja viņš top patiesi vēlas. Ne bagātība, ne uzdzīve nav baudu nosacījums. Līdz šim, neiepazīstoties ar Epikūra mācību, arī es baudas jēdzienu definēju savādāk. Taču savā ikdienā novēroju, ka daudzas rīcības un domas man sakrīt ar Epikūra mācību. Visās izvēlēs ir jāievēro mērenība, lai nebūtu par daudz un nepietrūktu. Tāpat cilvēkam ir jādzīvo pēc ētiskiem principiem - laba darīšana ir nesavtīga prieka avots. Lai gan Epikūra filozofijā ieskanas arī egoisma motīvi, taču kas gan par cilvēku parūpēsies, ja ne viņš pats. Bez daudzveidīgajām sabiedriskajām attiecībām cilvēks tik un tā paliek vienatnē ar savu laikmetu un ar savu likteni. Savas vēstules Menoikejam nobeigumā Epikūrs aicina visu, ko viņš ir ieteicis, dienu un nakti pārdomāt pie sevis un ar sev līdzīgo un tad cilvēks nebūs nekad satraukts, un dzīvos kā dievs starp cilvēkiem, jo nemirstīgos labumos dzīvojošs cilvēks nemaz nelīdzinās mirstīgai būtnei.
Epikūra filozofija radās miera un svētlaimes meklējumu rezultātā, jo bija iestājusies politiska nestabilitāte, veidojās polisas, tas ir, pilsētvalstis, cilvēku dzīvību apdraudētība pieauga. Epikūrs savā mācībā meklē atbildi uz jautājumu: "Kādu dzīvi izvēlēties, lai cilvēks kļūtu laimīgs?" Viņš par galveno uzskata, ka cilvēkam ir jāsasniedz svētlaime, kas rodas, ja ķermenis ir vesels un dvēsele nesatricināmā mierā. Epikūrs arī ievieš jēdzienu ataraksija, kas nozīmē svētlaimīgs dvēseles stāvoklis, kad cilvēku nekas nenomāc ne bailes no nāves, ne bailes no nākotnes vai arī jebkādas citas bailes, kā arī nav ciešanu. Epikūra viena no galvenajām atziņām ir: "Svētlaimīgajam un nemirstīgajam nav rūpju pašam, un tas nesagādā rūpes arī citiem, un tāpēc tas nav nedz dusmu, nedz prieka pārņemts, jo tas viss piemīt vājajam." Epikūra mācības varēja apmeklēt visi: gan jauni, gan veci, gan bagātie, gan nabagi. Epikūrs aicina būt brīvam. Daudzi, kas dzīvoja viņa laikā zaudēja brīvību ārejā pasaulē, kas ir ap cilvēku, bet filozofs aicina cilvēku saglabāt savas iekšējās pasaules brīvību. Epikūrs mācīja savā dārzā tā, lai pēc tam katrs sev varētu pateikt "Man nav vairāk nekādu vēlmju, es esmu sasniedzis augstāko svētlaimi."
…
