Ēnu ekonomika (nelegālā ekonomika, melnais bizness) ir makroekonomikas daļa, kurā ekonomiskās darbībās gūtie ienākumi dažādu iemeslu dēļ netiek deklarēti (uzrādīti) un tos grūti aprēķināt un ieskaitīt IKP. Parasti šie ienākumi tiek slēpti ar nodokļu palīdzību.
Gandrīz ikviens no mums ir saskāries ar ēnu ekonomiku, jo tā visdažādākajos veidos aptver visas dzīves jomas. Vislielākais ēnu ekonomikas īpatsvars esot būvniecībā, tirdzniecībā, sabiedriskajā ēdināšanā, arī dažās transporta nozarēs. Galvenie veidi, kā Latvijā tiek apieti nodokļi, ir:
1.likumu nepilnību izmantošana savā labā;
2.”dubultā grāmatvedība”, kad viena uzskaite ir faktisko izmaksu fiksēšanai, otra – iesniegšanai kontrolējošām iestādēm;
3.barters vai darījumi skaidrā naudā, kas bieži neparādās pārskatos un par kuriem netiek maksāti nodokļi (vienošanās ar kaimiņu par zemes apstrādi, sezonas strādnieki lauksaimniecības un meža darbos, ar kuriem netiek slēgti darba līgumi, bet neoficiāli vienojas par samaksu);
4.norēķini bez čekiem jeb pirkuma nereģistrēšana kases aparātā (pirkums, par kuru neizsniedz čeku);
5.nelegālās alkohola ražotnes, īpaši nelegālās alkohola ražotnes.
Nevienā no iepriekšminētajiem piemēriem netiek uzrādīti gūtie ieņēmumi un netiek maksāti nodokļi valstij, tāpēc šie darījumi tiek klasificēti kā ēnu ekonomika [1; 136 - 137]. Ēnu ekonomika sevī ietver uzņēmumus, kuros liela daļa personāla strādā bez jeb kādiem dokumentiem, nemaksājot par viņiem nodokļus, uzņēmumus, kuros gandrīz viss personāls strādā par minimālo darba algu, pārējo saņemot aploksnēs, uzņēmumus, kas pasūta un realizē kontrabandu, uzņēmumus, kuri lielos daudzumos realizē preces bez jebkādiem dokumentiem vai arī ar viltotiem dokumentiem, uzņēmumus, kas nodrošina savu netraucēto darbību, uzpērkot visu līmeņu ierēdņus (korupcija) [4].
Ēnu ekonomikā plaši izplatīta ir nelegālā nodarbinātība (tā dēvētais ”melnais darbs”). Nelegāli nodarbināti var būt gan Latvijas iedzīvotāji, kuri nav noformējuši darba tiesiskās attiecības saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem (nav noslēgts darba līgums un netiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumi), gan ārzemnieki, kuri strādā Latvijā bez darba atļaujas. Nelegālā nodarbinātība, kā arī citas darbības, ko klasificē kā ēnu ekonomika, valstī rada negatīvu ietekmi, galvenokārt, uz līdzsvarotu valsts budžetu, kas spētu nodrošināt iedzīvotāju sociālās vajadzības, iespēju iegūt izglītību un saņemt veselības aprūpi. Valsts kasē nenonāk ievērojamas naudas summas, kuras varētu izmantot sociālo programmu izstrādei un ieviešanai, darbinieku darba samaksas paaugstināšanai u. c. tā kā par personām, kas ir nelegāli nodarbinātas, netiek maksāti nodokļi, palielinās nodokļu slogs tiem darba devējiem un darbiniekiem, kuri deklarē un regulāri nomaksā visus nodokļus [8].
”Slēptie” ienākumi jeb darba alga ”aploksnē” arī ir viena ēnu ekonomikas daļām. Nereti uzņēmumu pārskatos darbinieku algas tiek norādītas zemākas par valstī noteikto minimumu, kas mudina domāt, ka oficiālais algu apjoms tiek slēpts. Aplokšņu algu apjomi Latvijā nav precīzi nosakāmi, atzīst gan Centrālā statistikas pārvalde (CSP), gan Latvijas Banka, gan daudzi ekonomisti [3].…
