Modernitāte radās 20.gs. sākumā, taču kā laika apzīmējums Eiropā tas tiek lietots jau kopš 17. un 18. gadsimta. Modernitāte ir kā sabiedrības socialitātes, laikmeta un vēstures posma raksturojums, tas ir arī stāsts par konfliktu starp diviem principiem - autonomais subjekts un sabiedrība. Modernitāte pastiprina nestabilitāti un līdz ar to cīņu par kultūras reprodukciju un it sevišķi par tās atzīšanu, tā liek katrai kolektivitātei kļūt modernai, iedibināt un atražot pašai savu modernitāti. Tai ir nepieciešams augsts kultūras līmenis, augsta kultūra valoda un vēsture.
Modernitātes būtiska iezīme ir tā, ka sabiedrība balstās uz sociālo un ekonomisko aktivitāšu racionalizāciju, cilvēki tiecas uz individualitāte, tādējādi atstājot neatrisinātas problēmas, kas ir jārisina kolektīvi. Modernitātes laika posmā ir ievērojamākas sociālās pārmaiņas tiek saistītas ar, piemēram, industrializāciju, demokrātiju, urbanizāciju un globalizāciju.
Piemēram, raksturojot Fuko, Liotāra un Baumana darbus, ir saskatāma viena kopīga iezīme - atteikšanās no modernitātes ietvara un jauni kreativitātes meklējumi. Tieši tāpat var saskatīt vienotu ideju - socioloģijai nepieciešams akcentēt iespējas, ko piedāvā modernitātes diskursu fragmentācija. Fragmentācija ir viena no postmodernisma idejām, kurā viss tiek sadalīts un saraustīts, aplūkots pa detaļām un fragmentiem. Modernitātes 3 dimensijās – politikā, kultūrā un sociālajā sfērā – autonomijas ekspansija jeb postmodernisma ieviestās jaunās idejas ir visredzamākās. Sociāls un sociālās attiecības tiek apskatītas, kā veidotas kultūras kontekstā, un sociālajai teorijai nepieciešams radikāli pārdomāt priekšstatu par modernitāti. Pievēršanās kultūrai un tās kontekstam, piedāvā iespēju izprast sociālās izmaiņas, ko, piemēram, Habermasa sociālā teorija tiecas ignorēt.1
Modernitāte ir sabiedrības socialitātes laika un vēstures raksturojums, kur sabiedrība balstās uz sociālo un ekonomisko aktivitāšu racionalizāciju. …
