Joda deficīta situācija Latvijā.
Ļoti aktuāla ir kākšļa problēma Latvijā. Kā reģionālā patoloģija struma ir pētīta kopš 1924. gada. Patoloģiskās anatomijas profesors R. Adelheims pirmais Latvijā aprakstīja kākšļa raksturīgākās morfoloģiskās formas. Vēlāk šo problēmu pētījuši: 1928. gadā – Osvalds, 1930. gadā – Varhafts, 1931. gadā – Kupcis, 1933. gadā – Brandenburgs, pēckara laikā pie šīs problēmas strādājuši medicīnas doktori: L. Levensons, M. Skudra, profesori: J. Stradiņš, V. Rozenbaha, E. Ezerietis, S. Iljinskis. So autoru pētījumi liecina, ka strumai Latvijā ir endēmiska daba, un tās īpatnība ir nodozo formu veidošanās, kurām bieži pievienojas dažāda smaguma tireotoksikoze. 1965. gadā Lauksaimniecības Akadēmijas bioloģijas zinātnieki pētīja joda daudzumu Latvijas augsnē. Viņu dati liecina, ka Latvijas teritorijā joda daudzums augsnē ir pietiekošs.
2000.gadā Latvijas valdība nolēma uzsākt iejaukšanās politiku – ar jodsāli, veicot monitoringu un izstrādājot izglītošanas programmas. Nodibināja joda deficīta novēršanas komisiju (LM 2002.gada 4.aprīļa rīkojums Nr. 73). Komisijā ietilpst Veselības ministrijas, Veselības veicināšanas aģentūras, Latvijas Pārtikas centra, Endokrinoloģijas centra, Tirgotāju asociācijas u.c. pārstāvji.
Komisijas darbības mērķis - līdz 2005.gadam novērst joda deficītu. Ir pieņemti Ministru kabineta 2005.gada 7.jūlija noteikumi Nr. 488 “Obligātās nekaitīguma, kvalitātes, higiēnas un marķējuma prasības pārtikā lietojamajam sālim un prasības sāls izplatīšanai”, kas nosaka, ka Latvijā var izmantot gan jodēto, gan nejodēto sāli, bet ka joda jonu saturam jodētajā sālī mazumtirdzniecībā ir jābūt 0,002 –0,005 %, bet sālim pārtikas ražošanā – 0,004-0,01 %, pievienojot nātrija jodīdu, kālija jodīdu vai kālija jodātu.
…
